Always and forever /LV/ 3. daļa ✔️

3.

- Bet man viņš tāpat liekas aizdomīgs! Manuprāt, tev nevajadzētu ar viņu runāt, - es iesaucos uzreiz, kad esmu pastāstījusi Meisonam par to, kas notika šodien pa dienu. Protams, viņš teica, ka Andrejs nu ir viņa draugs, bet man šķiet ka nebūtu droši uzturēt kontaktus ar kādu cilvēku, kurš tev liekas tāds kā aizdomīgs. Sevišķi tad, ja gribi dzīvot mierā un saticībā. Taču skaidri zināju to, ka vienkārši mēs nevarēsim mierīgi nodzīvot visu atlikušo dzīvi. Kaut kam vienmēr izdosies izjaukt mūsu šķietami vieglo dzīves idilli. Un labākais ir tas, ka parasti tas notiek tieši visnepiemērotākajā brīdī vai brīdī, kuru tu gaidi vismazāk.

- Es gan nedomāju, ka viņš ir bīstams. Andrejs liekas tāds sakarīgs tips. Bet ja godīgi... Tev nevajadzētu tik ļoti uz viņu mest acis, - puisis domīgi noteica, ar plecu atspiedies pret sienu un sakrustojis rokas uz krūtīm.

- Lieliski! Tagad es vispār nevarēšu skatīties uz nevienu vīriešu dzimtas pārstāvi? - es vēl sašutušāka prasīju. Runa jau nebija par to vai es skatos uz Andreju vai nē. Man viņš bija vienaldzīgs. Bet lai vai kā, mani nepameta sajūta, ka viņš ir aizdomīgs. Andrejs tāds arī izskatījās. Puisim bija īsi apgriesti mati, uz ķermeņa varēja manīt ļoti daudz tetovējumus.

- Arī tāds variants der! - viņš atcirta man pretī. Puisis pameta guļamistabu un drīz vien dzirdēju, ka viņš kaut kur dodas. Kāpēc uzreiz ir jāpārprot? Patreiz tā gan nebija mana vaina, kāpēc mēs sastrīdējāmies. Es pieļauju, ka sastrīdējāmies.

   Iegājusi koridorā redzēju, kā Meisons pieliecas pie zemes un sasien kurpju šņores. Bija skaidri redzams, ka viņš kaut kur dosies. Man apnicis ir tas, ka katru reizi, kad notiek kaut kas šāds vai nu es vai nu Meisons (visbiežāk jau Meisons) nenoskaidro strīda cēloni un dusmīgi aiziet prom. Un tā notiek arvien biežāk. Arvien biežāk mēs strīdamies par kaut kādiem sīkumiem.

- Kur tu atkal dodies? - es klusi jautāju, taču biju pārliecināta, ka puisis to dzirdēja.

- Projām, - viņš saka un iziet ārā pa izejas durvīm.

   Pārskaitusies izskrienu kāpņu telpā. Labi vismaz, ka pašlaik viņš neiet tik ātri un es varu mierīgi pateikt to, ko es biju ieplānojusi teikt.

- Un kā lai es zinu, varbūt tagad tu esi tas, kas dosies pie citām meitenēm, a? - es uzsaucu, pārliekusies pāri margām. Meisona sejas izteiksme mainījās. Puisis nobolīja acis, bet viņa atbilde nebija diez ko laba. Drīzāk labāk būtu ja viņš vispār būtu paklusējis. Labāk būtu, ja es vispār nestāstītu viņam par nekādu tur Andreju.

- Man kaut kā pie vienas vietas ko tu tagad domā un ko nē, - viņš nosaka un aiziet prom no dzīvokļa.

   Un ko tas tagad nozīmē? Manuprāt pirms dažām minūtēm notika pilnīgs bezsakars. Kāpēc man vajadzēja tā izdarīt?! Es tak varēju vienkārši paklusēt! Man ar Meisonu nepatika strīdēties. Bet labās ziņas bija tādas, ka vienmēr pēc visiem tiem strīdiem, lai cik lieli vai mazi tie nebūtu, Meisons vienmēr atnāca atpakaļ un mēs vienmēr salabām. Bet ja nu... Ja nu šoreiz būs savādāk? Ja nu tagad Meisons ir pie citas meitenes un... ai, man negribās par to domāt, bet man interesē kur viņš devās. Es sēdēju pilnīgi apmulsusi gultā, ieritinājusies segās. Jā, jau vakar dzīvokli piepildījām ar mēbelēm, tas bija diezgan ātri, bet vismaz tagad šeit ir kaut kas vairāk par tukšām sienām un grīdām.

***

   Bija jau nakts. Es biju jau aizgājusi gulēt, taču mani pamodināja kāds skaļš blīkšķis. Šķiet, ka Meisons beidzot izdomāja atnākt atpakaļ, tikai pat tagad kad nebiju viņu ieraudzījusi, varēju noprast, ka Meisons ir piedzēries. Atkal.

   Biju pilnīgi droša, ka durvis bija palikušas vaļā, Meisons tās nebija aizvēris un nokrita uz līdzenas vietas. Taču es paliku guļam gultā. Vairāk arī nedzirdēju nevienu cilvēk radītu skaņu, tas laikam nozīmēja ka uzreiz pēc tam, kad viņš nokrita uz grīdas, uzreiz pēc tam arī aizmiga.

***

   Pamodos no modinātāja skanēšanas. Biju to uzlikusi, lai neaizgulētos. Es tak nevarēju nokavēt lekcijas. Lai cik ļoti man nepatiktu mācīties par to animatoru, ar kaut ko man jau bija jānodarbojas. Nevarētu jau visu atlikušo dzīvi sēdēt mājās.

   Saģērbusies un salikusi visas vajadzīgās mantas somā, man uzradās interese tomēr paskatīties vai Meisons arī tagad atrodas uz koridora grīdas. Vai uz kuras grīdas, kur viņš nokrita.

   Uz koridora grīdas viņš nebija. Aizgājusi nedaudz tālāk, ieraudzīju, ka dīvānā gulēja Meisons, paslēpis seju spilvenos. Jau piegājusi viņam nedaudz tuvāk, varēja just no viņa alkohola smaku, kas man lika aizspiest ciet degunu.

   Dīvainā kārtā, Meisons pagrieza galvu pret manu pusi un atvēra acis. Mans garstāvoklis izmainījās. Uz slikto pusi.

- Kur tu vakar biji visu atlikuši nakti? - es nikni noprasīju, attālinoties no puiša. Alkohola smakas dēļ, palūgšu viņam netuvoties.

- Pie Andreja, - viņš klusi noteica. Meisona balss bija tāda kā aizsmakusi. Pie Andreja? Ko viņš darīja pie viņa?! Meisons lēnām aizgāja uz virtuves pusi. Taču diezgan dīvaini bija tas, ka viņš nenoņēma roku no sava kakla.

- Noņem roku no kakla, - es pavēlēju, sekojusi puisim pa pēdām. Šis viss pašlaik bija kā tādā policijas nopratināšanā. Tikai es nezināju, vai Meisons saka taisnību vai tomēr melo.
Viņš neņēma.

- Noņem to sasodīto roku! - es vēlreiz teicu. Viņš pagriezās un...noņēma to. Sākumā es neko neredzēju. Taču pieejot tuvāk (protams, aizturot elpu) vēlējos kaut vispār nebūtu gājusi.

- Kas tas ir? - sašutusi noprasīju, lai gan skaidri zināju, kas tas viss ir. Meisona kaklu rotāja trīs uzsūkti zilumi, kurus skaidri varēja redzēt. Tagad gan es sapratu, kāpēc Meisonam tik ļoti patika Andrejs. Un es pat sapratu, kas notika vakar, viņam pat nevajadzēja to stāstīt. Vakar viņš dzēra, protams, kā ta nu bez tā un pārgulēja ar kādu citu.

- Mazā, tas nav tā kā izskatās. Ļauj man visu paskaidrot..., -

- Nav tā kā izskatās? Tu vakar nolaidi ar kaut kādu kuci un tas nav tā kā izskatās? - es kliedzu, saķērusi galvu un staigājot pa virtuvi turpu šurpu. Galvenokārt, murminot kaut ko pilnīgi nesakarīgu, pati īsti nesaprotot ko.

- Kā būtu ja es aizietu tā vienkārši prom no mājām, pārgulētu ar kaut kādu čali un teiktu "ai, mazais, tas nav tā kā izskatās"?! - es turpināju brēkt pa māju. Atvainojos kaimiņiem, ka viņiem jau no paša rīta šis viss ir jādzird.

   Es ātrā solī devos prom no mājām, uz lekcijām. Nezinu, kā es tur tikšu, parasti jau mani tur veda Meisons, nu vairs nezinu. Šādi es to neatstāšu.
   Un puisis man sekoja.

- Heizela, bļāviens, paklausies manī! -

- Nē! Es visu sapratu arī bez tavas stulbās paskaidrošnas. Un tagad, atvaino, es došos uz koledžu un ieteiktu darītu tev to pašu, - es teicu, vēl klusi piebilstot, - nevis skraidīt pie kaut kādiem Andrejiem un pie citām meičām. -

   Meisons pats bija teicis, lai nemetu acis uz Andreju vai jebkuru citu puisi, un ko dara pats?