Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Noslaucīju asaru. Iegāju atpakaļ kafeinīcā un Brendons paskatījās uz mani. Apsēdos viņam pretī.
-Viss ir kārtībā?- Piekrītoši pakratīju galvu. Vīrietis satvēra manu roku. -Nemelo man! Tu drīksti man uzticēties.-
-Paldies. Tur nekas tāds nebija.- Pasmaidīju. Paņēmu telefonu.
-Mīlu tevi, Skota!-
Iekodu lūpā un iemetu telefonu somā. Neraudi! Nolādēts!
-Tātad, ko mēs daram tālāk?- Pasmaidīju. Es nejutos tā it kā es smaidītu. Mēs piecēlāmies un izgājām no kafeinīcas, iekāpām mašīnā. Man iezvanījās telefons.
-Ceru, ka tas nav tavs bijušais.- Nobolīju acis.
-Es arī.- Lai gan no vienas puses cerēju, ka tas būs viņš.
-Viņš tev liek raudāt, bet tu neesi to pelnījusi.- Paņēmu telefonu. Atviegloti nopūtos.
-Nē, tā ir sieviete no kuras vēlējos pirkt māju!- Pacēlu.
-Sveika. Vai tu vēlētos šodien atbraukt apskatīt māju? Varēsim uzreiz šodien sakārtot arī dokumentus.-
-Būtu fantastiski!-
-Labi, iebrauc, kad vari! Būšu tur!- Es to sievieti it kā pazinu. Viņa bija Sebastiana viena drauga vecmamma. Paprasīju Brendonam vai varam uz turieni aizbraukt. Vīrietis piekrita. Pasmaidīju. Viņš nākamajā krustojumā pagriezās un mēs braucām tikai uz priekšu līdz nonācām nedaudz ārā no Ņujorkas centra. Iebraucām pagalmā. Izkāpām no mašīnas.
-Jūs gan ātri!- Viņa iznāca no mājas.
-Kāpēc jāvelk garumā?- Pasmaidīju. Es izpētīju māju. Man un mazajam Metjū tā būtu ideāla. Pasmaidīju. Nokārtojām papīrus. Pēc nepilnas stundas māja jau pbija mana. --- Pēc garas dienas Hloja un Sebastians bija atveduši manas mantas. Hloja bija izbrīnīta ieraugot Brendonu šeit. Vīrietis palīdzēja uznest koferus uz otro stāvu.
-Te ir ļoti skaisti.- Brendons paskatījās uz mani.
-Man arī patika. Ejam lejā!-
-Vai jums...- Viņš iesāka.
-Mēs visu šo dienu esam pavadījuši kopā. Varbūt pārejam uz tu?-
-"Vai tev ar kaut ko vēl palīdzēt?-
-It kā nē. Paldies!- Apsēdos virtuvē pie letes. Ieķēros letē. -Brendon...-
-Katnisa? Tev viss ir kārtībā?- Viņš paskatījās uz mani.
-Brendon, man nogāja ūdeņi!- Paskatījos uz viņu. Vīrietis norūpējies pieskrēja pie manis un paņēma aiz rokām. Mēs ar maziem soļiem aizsoļojām līdz mašīnai. -Es sabojāšu tavu sēdekli.-
-Par to tu tagad uztraucies? Sēdies!- Klusi iekliedzos. Tik ļoti sāpēja. Satvēru ar rokām vēderu. Beidz sāpēt! Pasēdi tur nedaudz, Metjū. Brendons nedaudz pieņēma ātrumu, un jau pēc nepilnām trīs minūtēm mēs bijām Ņujorkas centrā. Viņš pabrauca pa kreisi un tur atradās slimnīca. Brendons izskrēja no mašīnas un apskrēja apkārt, palīdzot man. Sēdeklis bija slapjš. Ātri gājām iekšā. Es cieši turēju viņa roku.
-Viņai ir sākušās dzemdības!- Brendons iekliedzās pa visu slimnīcu. Pie mums pieskrēja ārsti un apsēdināja mani.
-Lūdzu, paliec ar mani.- Satvēru viņa roku. Brendons apstuprinoši pakratīja galvu. Es nevēlējos palikt viena. Mūs ieveda dzemdību zālē.
-Jums paveicās, ka šodien tika pieņemtas maz dzemdības.- Ārsts uzvilka cimdus. Man lika pārģērbties slimnīcas apģērbā. Apgūlos un ar vienu roku turēju Brendona roku. Viņš noteikti jutās neveikli. -Spiediet!- Tā arī darīju ciešāk satverot Brendona roku. Vienu brīdi iedomājos kā būtu, ja man blakus būtu Lūkass. Nopūtos. -Stiprāk!- Spiedu, cik stipri vien varēju. Tas tik ļoti sāpēja. Manas kājas savilka krampī un es ar otro roku ieķēros kājā.
-Tu to vari.- Brendons ierunājās. Spiedu vēl stiprāk.
-Galviņa ir izlīdusi. Vēl tikai dažas reizes.- Spiedu, cik stipri varēju. Tas tik sasodīti sāpēja. Gurni bija sarauti krampjos un visa apakšdaļa sāpēja. Tad vēlvienu reizi. Atskanēja bērna asaras. Nopūtos. Paskatījos uz ārstu. Viņa rokās atradās mazais Metjū. -Tagad, kungs, es likšu Jums iziet.-
-Paldies, ka biji ar mani.- Brendons pasmaidīja un uzspieda skūpstu uz mana sasvīdušā pakauša. Nopūtos. Viņš izgāja ārā. Ārsti sašuva saplaisājušās vietas un asins plūsma, kad dzemdēju bija pātraukusies.
