Divas Paralēles |3.daļa|✓

Epilogs

-Mammu! Mammu!- Metjū pie manis pieskrēja. Viņš bija jau tik ļoti izaudzis. Šis bija pirmais gads viņa skolā. Bija pagājuši jau četri gadi, kopš mēs atkal sagājām kopā. Metjū nesen palika jau septiņi gadi. Pasmaidīju.

-Ko vēlies?- Sabužināju viņa matus, viņš nobolīja acis. Tas viņam ir no tēva.

-Tētis teica, lai aizej pie Sanijas. Viņš netiek ar viņu galā.- Nopūtos. Protams! Es atnāku mājās un man uzreiz ir jādodas pie meitas. -Labi. Šodien nāks Kerolaina?-

-Jā, teica, ka vēlas mācīties kopā.- Kerolaina bieži nāca pie mums. Es nevarēju neļaut viņiem kontaktēties, kā nekā viņa bija Lūkasa meita un Metjū, Sanijas māsa.

-Labi, saldētavā ir saldējumi, pēc tam varat katrs pa vienam paņemt.- Pasmaidīju un gāju uz Sanijas istabu. Iegāju iekšā telpā.

-Sveika.- Lūkass pieliecās, mani noskūpstot. -Man ir prieks, ka šodien atgriezies mājās ātrāk.- Pasmaidīju. Sanija bija aizmigusi. Viņa nelīdzinājās Metjū. Ja dēls bija mierīgs, tad Sanija bija ļoti niķīga. Izgājām no istabas. Atspiedu galvu pret Lūkasa krūtīm.

-Kāpēc tu citreiz nespēj vienkārši uzvilkt prezervatīvu?- Pa māju izskanēja Lūkasa smiekli. Iesmējos. -Šoreiz man nav pretenziju, jo es mīlu Saniju, bet vairs tā nedari.-

-Es mīlu tevi.- Lūkass uzspieda skūpstu uz mana pakauša.

-Un es mīlu tevi.- Pacēlu galvu, un noskūpstīju viņu. -Ejam lejā. Jāpaskatās vai Kerolaina ir atnākusi.- Nokāpām uz pirmo stāvu. Meitene bija atnākusi, to nospriedu pēc kurpēm, kas atradās pie ārdurvīm.

-Čau, tēti! Un čau, Katnisa!- No virtuves izskanēja balss. Kerolaina bija atnākusi. Viņa apskāva tēvu, un es pasmaidīju. Man viņa patika. Meitene bija tiešām jauka. Ja pat viņa bija Gabrielas meita, Kerolaina man bija kā pašas meita. Abiem rokās atradās saldējumi. Nopūtos un pasmaidīju. Apsēdos pie letes pretī bērniem.
---
-Un mēs beidzot esam divatā!- Lūkass iegāja istabā. Kerolaina šonakt palika pie mums, un puisis viņu nolika gulēt ar Metjū vienā istabā, lai gan meitenei šeit pašai bija istaba. Abi tomēr jutās kopā drošāk, jo viņiem ir bail no tumsas. Viņš mani uzlūkoja un pasmīnēja.

-Nāc šurp!- Iesmējos un pasitu pa gultu. Vīrietis ar vienu roku novilka kreklu un novilka šortus. Pasmīnēju. Viņš iegūlās man blakus un paskatījās uz mani. Ierāpos puiša klēpī un noskūpstīju viņam.

-Taisam vēl bērnus?- Atrāvos un iebakstīju viņam. Lūkass iesmējās. Vīrietis pēdējā laikā sāka vēleties vēl bērnus, ja pat viņam jau bija trīs. Šķita, ka tas Lūkass, kurš reiz nevēlējās veidot ģimeni, bija tālu aiz kalniem, jo šo tēmu viņš pieminēja bieži. Noskūpstīju viņu, vīrietis satvēra mani aiz gurniem un pagrieza. Šoreiz viņš bija augšpusē. -Mēs tāpat nevaram. Mūsu mājā ir trīs bērni.- Lūkass uzspieda vēlvienu skūpstu uz manām lūpām un apgūlās blakus. Mūsu durvis atvērās un pa tām ieskrēja Kerolaina ar Metjū. Mēs ļoti laicīgi beidzām visus romantiskos brīžus.

-Mums ir bail!- Kerolaina nočukstēja. Mums tiešām nebija lemta privātā dzīve.

-Nāciet abi šurp!- Iesmējos un pacēlu roku. Metjū ielīda man blakus, bet Kerolaina pie tēva. -Varat šonakt gulēt pie mums.-

-Paldies, mamm!- Metjū mani apskāva. Pasmaidīju. Mans puika. Uzspiedu skūpstu uz viņa galvas.

-Arlabunakti, Katnisa!- Lūkass pasmīnēja un noskūpstīja mani. Mēs nebijām lemti vientuļai dzīvei.
Mums kopā bija trīs bērni. Trīs fantastiski bērni.
Kerolaina bija man kā pašas meita. Es viņu mīlēju ar visu savu sirdi. Es redzēju, ka meitene kļūs par labu cilvēku nākotnē. Viņa bija ļoti spoža persona.
Metjū. Mans puika. Bija fantastiski redzēt viņu augam. Viņš tomēr bija mans pirmais bērns. Mans un Lūkasa pirmais bērns.
Sanija. Es biju pārsteigta uzzinot, ka jau atkal esmu stāvoklī. Vīrietis bija lielākā sajūsmā nekā es, kad gaidījām viņu. Viņai tikai nesen palika divi gadi. Sanija tik tiešām bija ļoti niķīga, bet es viņu tāpat ļoti mīlēju. Lūkass viņu burtiski dievināja un jau lutināja.
Lūkass. Mans dzīves partneris. Mans vīrs. Pēc gada, kad salabām, mēs atkal apprecējāmies, un es to noteikti, ka nenožēloju. Es viņu mīlēju ar katru savu ķermeņa daļu. Agrāk šķita, ka nespēju viņu mīlēt vairāk, bet ar katru dienu viņš pierādīja pretējo. Mūsu starpā vairs nebija nopietnu strīdu. Mēs abi iemācījāmies normāli komunicēt. Šķita, ka mēs vienkārši agrāk nebijām gatavi tam visam. Nopietnai ģimenes dzīvei. Mums vajadzēja padzīvot dažus gadus atsevišķi, lai saprastu īstās vērtības un jau atkal atgriezties viens pie otra. Tā ir bijis vienmēr.
Mēs atgriežamies viens pie otra, lai arī kas ir noticis.