1.

518 23 7
                                    

| Iesaku lasīt, ja jums ir 15+ gadi. Īsti nevēlos, lai izbojāju kāda bērna/jaunieša iztēli ar savu nedaudz samaitāto...xd |

Bija pagājusi vasara. Trīs mēneši brīvības. Atkal sāksies deviņu mēnešu kārtējās mokas. Man pietrūka vasara. To es pavadīju pie savas mātes. Viņai bija uzradies jauns vīrietis, un viņa beidzot baudīja dzīvi. Es biju atgriezusies pie sava tēva, kurš pēc šķiršanās bija ieracies darbā, man sniedzot tikai materiālās vērtības. Arī šķiršanās mani satrieca, bet uzskatīju, ka diviem pieaugušiem cilvēkiem nav jābūt kopā, ja starpā nav neviena kompromisa un mājās valda negatīva gaisotne. Nopūtos.

Paraudzījos uz skolu. Vismaz pēdējie deviņi mēneši šajā iestādē, un tad es būšu brīva. Varēšu braukt dzīvot kaut kur citur. Viena pati mierā. Prom no šejienes.

Noteikti, ka būšu nolikusi labi eksāmenus un iestāšos kādā labā augstskolā, turpinot ceļu uz savu nākotnes plānu - strādāt par veiksmīgu psiholoģi. Es vienmēr biju vēlējusies palīdzēt citiem. Nopūtos. Satvēru savu rokassomu nedaudz ciešāk. Ievilku dziļu elpu. Es biju vēlējusies mainīt dažas lietas šajā mācību gadā. Visvairāk to kā cilvēki mani uztver šajā skolā. Šī ēka bija paredzēta tikai vidusskolas skolēniem, kas man šeit ļoti patika, jo nebija sīkie, kas skraida gaiteņos. Manā klasē es biju tā tipiskā 'nūģe', 'gudrā', arī skolā vairāk pieminēja šos vārdus, nevis manu vārdu. Tikai tāpēc, ka es vēlējos sev veiksmīgu nākotni un darīju visu, ko es varēju, lai man tas izdotos. Vai tas ir kas slikts? Nopūtos. Tas nelīdzinājās nekādai filmai, kur ir atstumtie. Mani neatstūma, varbūt dažreiz, bet pārsvarā tie bija vienkārši kaut kādi asi izteicieni raidīti uz manu pusi. Tomēr trīs mēnešos bija šis tas mainījies - es biju pieņēmusi sevi tādu kāda es esmu. Nosolījos, ka neviens neliks man justies nožēlojami, jo tās sajūtas mani vajāja jau visu šīs skolas laiku. Viņiem nebija tiesību likt man tā justies, to es biju sapratusi. Paraudzījos apkārt. Daudzi gāja iekšā skolā.

-Tev arī būtu jāiet.- Mans tēvs paraudzījās uz mani. Viņa skatiens bija bezemocionāls. Piekrītoši pakratīju galvu. Pēdējais gads. Izkāpu no mašīnas un aizcirtu durvis. Ievilku dziļu elpu. Gāju uz skolu. Nonākusi pie durvīm, tās attaisīju un iegāju ēkā. Manīju jaunas sejas un pasmaidīju. Šī bija tiešām laba skola un man bija prieks, ka daudzi izvēlējās šo iestādi. Meklēju savu klasi. Pēc momenta tur jau nonācu. Iegāju klasē. Daudzi skatieni pievērsās man, bet es izlikos, ka mani tas neinteresē. Nonācu savā vietā. Nopūtos aiz atvieglojuma. Daudzi mani nopētīja, un es vēlējos ierakties zemē. Es zināju, ka daudz kas mainīsies šajā skolas gadā, bet es nebiju tik ļoti tam gatava kā man sākumā likās. Vai arī biju. Es nesapratu sevi. Biju sevi piespiedusi domāt tikai pozitīvi, bet, ieraugot šīs sen neredzētās sejas, es nezināju kā justies. Klasē ienāca skolotājs un aiz viņa vēl pāris jauniešu. Nopūtos un paskatījos uz to pusi.

Un tad es paskatījos uz Viņu. Damianu Kīnu. Nopūtos un nolaidu skatienu. Pagājušajā gadā man viņš patika. Iemeslu nekad neesmu sapratusi. Viņš bija riebīgs pret visiem. Tipisks izmantotājs. Viņš bieži mani izmantoja mājasdarbu dēļ. Puisis noteikti, ka bija sapratis, ka man bija kādas simpātijas pret viņu, jo es to nemācēju noslēpt. Lietu slēpšana nav mans lauciņš. Damians to labi izmantoja. Vasaras trīs mēneši man bija palīdzējuši. Man vienkārši iepatikās kāds ar kuru man nekad nebūtu nākotne. Tipiska romantiskā grāmata.

-Tad jau mēs varētu sākt.- Tie bija skolotāja pirmie vārdi katru gadu. -Ieņemiet savas vietas, lūdzu.- Es sēdēju trešajā solā loga rindā. Pa vidu. Viņš mums tikai stāstīja, ka esot nedaudz atjaunojusies skolas sistēma. Šķita, ka pēc mirkļa skolotājam tiešām nebija ko stāstīt, jo tad vīrietis prasīja par mūsu vasaru vai runāju par savu pavadīto laiku. Ieslīgu krēslā. Paraudzījos uz saviem nagiem un tos sāku knibināt. Man riebjas runāt par sevi. Uzskatu, ka citiem nav jāzin, ko es daru vai darīju, ja es to nevēlos. Tāpēc pie sevis lūdzos, lai skolotājs neko nejautātu man. Paskatījos uz pulksteni. Bija pagājušas tikai trīsdesmit minūtes.

PirmsWhere stories live. Discover now