TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

836 100 9
                                    


Pēc kārtējās briesmīgās darba dienas atgriezos kajītē, nevēlēdamās ne ar vienu runāt. Saspringtie rīta notikumi bija izsituši mani no līdzsvara, un visu dienu staigāju kā spoks, gaidīdama, kad beidzot darba laiks būs galā.

Protams, it kā jau nekas liels nebija noticis, tomēr visai nepatīkami. Biju gribējusi pati iepazīstināt draugus ar savu tēvu, kad būšu tam gatava, bet Alekss to atklāja pirmais un pats visiem izpļāpājās. Biju gribējusi, lai draugi iepazīst Teiloru Vaitningu kā viņu draudzenes Alises tēvu, nevis kā kuģa īpašnieku un priekšnieku. Un tad vēl tā raudāšana viņa kajītē - cik apkaunojoši! Zinot, ka puisis neprot turēt mēli aiz zobiem, šaubījos, ka šo noslēpumu vēl nav dzirdējuši visi kuģa darbinieki.

Iegāju dušā un pavadīju tur vismaz pus stundu, tad nomazgāju seju un ievēlos gultā, lai gan bija tikai pus pieci pēcpusdienā. Arī uz vakariņām ar draugiem netaisījos iet. lai nevajadzētu paskaidrot, kāpēc no rīta tik ātri aizbēgu. Un ja nu vakariņās būs Alekss, radīsies neveikla situācija. Labāk palikšu neēdusi, man vispār nebija noskaņojuma nekur iet.

Nezināju, cik ilgs laiks bija pagājis, tomēr drīz atgriezās arī Marija. Viņai, atšķirībā no manis, bija lielisks garastāvoklis.

- Es jau domāju, ka būsi šeit! - meitene iesaucās, ieraudzījusi mani. - Kāpēc nenāci uz vakariņām?

- Neesmu izsalkusi, - nomurmināju, ietīdamās ciešāk segā. Cerēju, ka meitene sapratīs mājienu un liks mani mierā, bet tas, protams, nenotika.

- Nu tā, kas atkal noticis? - viņa jautāja, apsēžoties uz savas gultas. Nezināju, vai stāstīt Marijai visu notikušo, tomēr apjēdzu, ka, pirmkārt, viņa bija visai ziņkārīga un neliks mani mierā un, otrkārt, mana vienīgā sieviešu dzimuma draudzene uz šī kuģa, turklāt vienmēr klusēt neizdosies, tāpēc sacīju:

- Es palūdzu Aleksam nevienam neatklāt, ka kuģa īpašnieks ir mans tēvs, bet viņš, nodevējs tāds, visiem izpļāpājās. - Nu tā, tas nu reiz bija pateikts. Tālākos sīkumus Marijai nemaz nevajadzēja zināt.

- Pagaidi, par ko tur runā? - meitene izskatījās pārsteigta. Viņa aizgriezās un, atvērusi savu skapi, kaut ko tajā meklēja.

- Marij, tev tiešam ir tik īslaicīga atmiņa?! - biju mazliet dusmīga uz draudzeni. Vai viņa jau bija visu aizmirsusi? - Par mūsu rīta sarunu... - jau mierīgāk un klusāk atgādināju.

- Nē, to es atceros. Es vienkārši nesaprotu, kāds tam visam sakars ar Aleksu, - Marija, atgriezusies uz gultas, paraustīja plecus. Apsēdos gultā sēdus un palūkojos uz meiteni.

- Kā? Tikai viņš zināja... - apklusu, pūlēdamās izdomāt, ko tālāk teikt. - Viņš jums atklāja, ka kuģa īpašnieks ir mans tēvs.

- Nē, - Marija smejoties purināja galvu. - Es pat nenojautu, ka Alekss arī zina!

- Bet... kā tad jūs uzzinājāt? - čukstus vaicāju, it kā kāds varētu noklausīties mūsu sarunu.

- Vakar pirms brokastīm dzirdēju, kā Meredita ar savām draudzenēm tevi aprunāja. Viņa pieminēja, ka tu esi tik izlutināta un neproti strādāt, jo esi kuģa īpašnieka meita. Es to uzzināju no Mereditas, nevis Aleksa... - Meitene aprāvās. Viņa izskatījās nopietni, tāpēc apjēdzu, ka Marija to nesaka tikai tāpēc, lai izglābtu Aleksu.

Ak kungs, kāda es biju idiote! Paslēpu seju plaukstās un apgāzos gultā uz muguras. Tātad Alekss, neskatoties uz manu atteikumu iet ar viņu vakariņās, tomēr nevienam neko neatklāja? Un es uz viņu sakliedzu! Kāda es biju maita!

Nākamās dienas modos ar vienu domu: vajadzētu atvainoties Aleksam. Tas būtu visai loģiski, ņemot vērā, ka es viņu nepamatoti aizvainoju. Tomēr nespēju nekādi izdomāt labāko veidu, kā atvainoties. Vai vienkārši aiziet pie puiša uz kajīti un pateikt "Piedod, tu neesi vainīgs"? Nē, tad atvainošanās neizklausīsies tik patiesi. "Piedod, es sajaucu." Kas par sviestu, Alise?

Bet varbūt... Uzrakstīt zīmīti un nemanot viņam to nogādāt? Nē, tas bija pārāk romantiski, bet man pret puisi nebija nekādu jūtu.

Tāpēc vienīgais, kas man atlika, bija vairākas dienas no viņa izvairīties, kamēr neizdomāšu labāko atvainošanās veidu. Tas, protams, no malas izskatījās visai smieklīgi, un kāds varbūt iedomājās ne to, ko vajadzētu, tomēr man nekas cits neatlika. Ja gāju pa klāju vai gaiteni un pēkšņi ieraudzīju man pretī nākošu Aleksu, iemuku tuvākajās durvīs, ne reizi vien iekļūdama visai neērtās situācijās. Ja peldēju baseinā uz augšējā klāja un viņš nāca garām, ieniru ūdenī, līdz puisis nebija prom. Arī tas bija visai neērti, jo gandrīz noslīku. Ja lasīju grāmatu uz sauļošanās krēsla un ieraudzīju tuvojamies puisi, izlikos aizmigusi. Par brokastīm un vakariņām ar draugiem vispār klusēju - uz tām negāju jau trīs dienas, zinādama, ka tur būs arī Alekss.

Jā, iespējams, daudz saprātīgāk būtu vienkārši ar viņu aprunāties un neiekulties muļķīgās situācijās, bet es nespēju. Man bija grūti sakopot spēkus un atvainoties. Tad jau labāk es izlikšos, ka nekas nav noticis un turpināšu no viņa izvairīties. Agri vai vēlu puisis visu aizmirsīs. Aizmirsīs taču?

Bija pagājis tikai mēnesis uz šī kuģa, bet es biju iekūlusies tik daudzās dažādās situācijās, ko negribēšu atcerēties. Mammai vēl likās, ka šis būs mana mūža piedzīvojums. Kā tad. Un vispār - tā visa bija Aleksa vaina. Sapratu, ka visas problēmas radās tieši viņa dēļ. Ja puisis nebūtu izteicis tos noteikumus par vakariņām, man nemaz nenāktos domāt, ka tieši viņš izpļāpājās par manām radu saitēm ar kuģa īpašnieku, tātad arī tagad nevajadzētu domāt par to, kā Aleksam atvainoties.

Labākais, ko spēju izdomāt, bija nedomāt par viņu. Izlikties, ka tāds puisis vispār neeksistē un dzīvot tālāk. galu galā bija palikuši tikai divi mēneši, nemaz tik daudz nebija atlicis... Es to noteikti izturēšu, biju stipra...

Taču jau nākamajā dienā izrādījās, ka neizturēšu gan. 

DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)Where stories live. Discover now