Tear you apart /LV/

7.

Bija agrs pirmdienas rīts. Tā kā skolā divas stundas bija brīvas, karsējmeiteņu komandas treniņš tika pārcelts. Tas notiks pirmās stundas laikā, tāpēc es nolēmu skolā ierasties formastērpā uzreiz un savas drēbes paņemt līdzi. Es tajās pārģērbšos pēc treniņa, turklāt tas būtu tikai izdevīgāk.

Es matus sataisīju augstā zirgastē, kurā iesēju tumši zilas krāsas lenti. Uzliku savu somu plecos un piekārtoju svārkus. Es nevarēju nosaukt pušķu vicināšanu un vingrojumu taisīšanu par manu sirdslietu. Iestāties karsējmeiteņu komandā es izlēmu tikai viena iemesla dēļ - lai mazāk laika pavadītu mājās. Protams, es skolā biju viegli atpazīstama, tāpēc mani pieņēma pat bez pārbaudēm. Karsējmeitenes vēlējās mani ievēlēt par komandas kapteini, redzot,  cik man labi veicās. Tomēr sadzirdējusi Aleksas, komandas kapteines pārkliegto balsi, piedāvājumu noraidīju.

Tomēr man patika atmosfēra kādu man radīja esot karsējmeitenei. Man patika veidot piramīdas un doties uz ballītēm, kas notika pēc lakrosa komandas spēlēm. Man arī patika mūsu formastērpi. Tas bija balts, īss krekls ar tumši zilām, garām piedurknēm, uz tā virsū bija mūsu skolas logo. Īsi, tumši zili svārki un, protams, tumši zila lente.

Iegājusi virtuvē, pamanīju tēti, kurš sēdēja pie galda un lasīja avīzi un Molliju kura patlaban baroja savu kaķi ar gurķi. Nezināju, ka kaķiem tie garšo. Mollija, mani pamanījusi pasmaidīja, bet tad atkal pievērsa visu uzmanību savam kaķim. Tētis pat neuzdrošinājās pacelt acis no laikraksta, lai pateiktu man "labrīt".

Es noliku savu somu uz grīdas un pasniedzos lai atvērtu virtuves skapi, kur mēs glabājām zāles. Izņēmu lielu kasti, kas bija pilna ar visdažādākajiem medikamentiem un sāku meklēt zāles, kuras man izrakstīja mans ārsts. Saraucu uzacis, savas zāles es tur neatradu. Zāles pat neatradu tad, kad kasti pārmeklēju otrreiz.

- Kur ir manas zāles? Vai neesat tās redzējuši? - es nevēlējos runāt ne ar vienu no viņiem, tomēr man šīs zāles bija vajadzīgas. Tās palīdzēja kontrolēt mentālo veselību, temperamentu un ja es tās ilgstoši nelietoju, es nevarēju sevi nokontrolēt un izdarīt kaut ko stulbu.

- Es pat nezināju, ka tu lieto medikamentus, - Mollija atteica. Nu, protams. Mollija ievācās šeit tikai nesen, un es ar viņu praktiski nerunāju.

- Tev tās nav vajadzīgas. Tu tāpat esi staigājoša katastrofa, - tētis noteica, beidzot pacēlis acis no avīzes un paskatījies uz mani. Saraucu uzacis.

- Man šīs zāles palīdz nebūt staigājošai katastrofai. Kur tās ir? - es prasīju vēlreiz, tagad jau savu balss toni paaugstināju. Tētis bija nolicis avīzi uz galda un grasījās atbildēt.

- Es tās izmetu miskastē, - viņš beidzot atbildēja un es skaļi nolamājos.

- Ko? Pie velna, kāpēc? Tu pats zini, kas var notikt ja es tās nedzeru. Šādā gadījumā tev būs man jānopērk jaunas, - es teicu, tomēr tētis mani ignorēja un mierīgi paņēmis glāzi, padzērās ūdeni. Tas mani sadusmoja vēl vairāk.

- Kāpēc tu esi tāds kretīns pret mani? Tu neizrādi ne cieņas, ne mīlestību pret mani! Es esmu tava meita nevis boksa maiss pret kuru var izlādēt dusmas, - skaļi uzkliedzu. Mollija bija aizgājusi uz citu istabu, protams, tai sievietei bija jāizvairās no visa.

- Aizver savu muti! - viņš man uzbrēca un no visa spēka glāzi, ko turēja savā rokā, trieca uz manu pusi. Es nepaspēju aizlikt rokas priekšā sejai, lai to aizsargātu. Glāze atsitās pret sienu, un prāva stikla lauska trāpīja pa manu vaigu. Tā iecirtās manā vaigā un to pārņēma nepatīkamas sāpes. Sažmiegusi acis, ātri izrāvu to ārā un no tās vietas uzreiz sāka tecēt asinis. Pieskāros savam vaigam un nicinoši uzlūkoju tēti. Vīrietis bija man piegājis tuvāk un momentā, kad mūsu acu kontakts sastapās, viņš mani stipri iepļaukāja.