Tear you apart /LV/

11.

Bija 30. septembris, Aleksas deviņpadsmitās dzimšanas dienas ballīte. Es, protams, biju ielūgta. Aleksa bija izvēlējusies savu dzimšanas dienu veidot seriāla Euphoria tematikā, tāpēc es stāvēju spoguļa priekšā un pabeidzu krāsot savu seju. Savus acu plakstiņus biju iekrāsojusi ar tumši violetām acu ēnām. Pievienoju sudraba krāsas gliterus, tos es arī iebirdināju savos matos un mazliet uz sava atslēgkaula.

Es piekārtoju savu maigi rozā, apspīlēto kleitu, kas bija pietiekami īsa, lai vienas nepareizas kustības dēļ, sarautos uz augšu. Tai bija liels izgriezums, tomēr es varēju atļauties tādas vilkt - man patika mans ķermenis un, manuprāt, es izskatījos lieliski.

Iegājusi koridorā, uzvilku kurpes un paņēmu somiņu, kurā ieliku mašīnas atslēgas, telefonu un pāris citus vajadzīgus niekus. Paskatījos, lai neviens nebūtu apkārt un ieliku somiņā pāris ecstasy tablešu paciņas. Lorenzo tās man bija iedevis, ar domu, man tās bija jāpārdod un nauda jāatdod viņam.

Bija pagājis gandrīz jau mēnesis, kopš strādāju kopā ar Lorenzo, tirgojot narkotikas. Tās pārdevās neticami ātri, par ko es biju bezgala pateicīga. Jo ātrāk tiks sakrāti tie desmit miljoni, jo ātrāk es tikšu no viņa vaļā. Man jau viņš bija piegriezies.

Es nezinu, vai Lorenzo būs Aleksas ballītē. Cerēju, ka nē. Tomēr Aleksa todien bija teikusi, ka uzlūgs arī viņu, plus, dzirdēju, ka Aleksa ies uz manas un viņa ģimenes rīkoto balli tieši ar Lorenzo.

Par to es nebiju lielā sajūsmā. Aleksa bija mana draudzene, un ja viņa meklēja attiecības, viņa tās vēlējās nopietnas. Lorenzo viņu tikai sāpinās, cenšoties ieriebt man. Lorenzo bija manipulators, viņš spēja apvārdot jebkuru cilvēku ar savu velnišķīgo smaidu, ciešu acu skatienu un šarmu, kuru spēja uzburt ikvienam.

- Uz kurieni tad tu tā sataisījies? - mana sirds teju vai apmeta kūleni, kad sadzirdēju tēta balsi sev aiz muguras. Steigšus iemetu paciņas savā somā, uzliku to plecā un grasījos uziet ārā pa durvīm. Man vēl bija jāaizbrauc pakaļ Martinai un Nikijam, tāpēc es nevarēju lieki kavēties.

- Prom no tevis, - atteicu. Es ātri izgāju ārā pa durvīm, kad sapratu, tētis vēlas pateikt vēl ko. Es negribēju ar viņu runāt - es lieliski zināju, kur noveda visas mūsu sarunas. Plus, viņa dāvātie zilumi bija pazuduši, es netīkoju iegūt jaunus.

***

- Es neticu savām ausīm. Martina piekrita atstāt savu personīgo bibliotēku un doties uz ballīti, - Nikijs noteica, kad biju puisim pateikusi, ka Martina arī būs ballītē.

- Runājot par Martinu. Man tev kaut kas ir jāpastāsta, - nezināju, vai viņš zināja par Martinas nelegālajiem paradumiem ar amfetamīnu, bet man tas bija jāpastāsta.

- Spill the tea, - Nikijs atbildēja.

Es Nikijam pastāstīju par to. Nikijam bija vēl viens iemesls šokam. Viņš to nebija gaidījis. Nu, jā. Tāpat kā es.

- Un vienmēr tās ar nevainīgām actiņām ir tās trakākās, - Nikijs iesmējās. Es saraucu uzacis.

- Tev tas liekas normāli? -

- Lai jau meitene izklaidējas. Kas gan slikts var notikt, - puisis atmeta ar roku.

- Nikij, tu nopietni? Tu pats zini, cik Martina ir apsēsta ar tikšanu Hārvardā. Viņa var ar tām aizrauties un kļūt atkarīga. Es nevēlos noskatīties to, kā mūsu labākā draudzene kļūst par narkomāni un pārdozē, - es nopietni paskatījos uz Nikiju. Pēc viņa sejas izteiksmes varēja noprast, ka viņš tagad saprot.