ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

583 79 3
                                    


- Esmu tik priecīga, ka starp jums ar Aleksu atkal viss ir labi! – Marija čivināja, kad pēc divām dienām kopā taisījāmies iet pusdienās. Draudzenei šodien nebija mēģinājuma, tāpēc viņa varēja palikt gultā, cik ilgi vien vēlējās, un tā Marija arī darīja. Tagad draudzene ķemmēja man matus, jo gribēja uzpīt bizes, ko nebija darījusi kopš pagājušā gada vasaras. Man nebija pretenziju, vismaz mati nelidoja uz visām pusēm.

Skatījos uz mūsu atspulgu spogulī; nevarēju nepamanīt savu starojošo seju.

- Paldies, - pasmaidīju.

- Ceru, ka nekas vairs nebojās šo vasaru. – Redzēju spogulī, kā meitene parausta plecus. Viņai bija taisnība. Šī pusotra mēneša laikā, kopš ierados uz kuģa, bijām strīdējušies daudz vairāk, nekā visa gada garumā. No sākuma par viņa bijušo draudzeni Džesu, tad par manām mācībām Bostonā.

- Es arī tā ceru.

- Zini, pie visa vainīga jau ir tā Džesa. Ja ne viņa, starp jums viss būtu lieliski. Atbrauca un sāka te diktēt savus noteikumus, - Marija burkšķēja. Zināju, ka viņas kādreiz bija labākās draudzenes, bet izrādījās, ka Džesa Mariju tikai izmantoja, tāpēc viņu draudzība beidzās mirklī, kad Alekss izšķīrās ar Džesu, un viņa aizbrauca no kuģa. Visi taču domāja, ka viņa nekad vairs neatgriezīsies. Bet viņa atgriezās, lai bojātu mums dzīvi, un tai meitenei tas visai labi izdevās. Neko neteicu, tāpēc Marija turpināja čalot.

- Un pats stulbākais jau ir tas, ka tas tomēr izrādījās Aleksa bērns, vai spēj iedomāties? – Marija ieķiķinājās, it kā tas būtu kāds joks, beigusi pīt manu bizi un izlikusi rokas man uz pleciem.

- Ko tu teici? – pielēcu kājās, izraudamās no draudzenes tvēriena.

- Pagaidi, tu... - Marijas seja pārvērtās; tagad viņa izskatījās vainīga. – Tu to nezināji? – Laikam izskatījos pārāk šokēta, nespēdama neko bilst, tāpēc meitene turpināja. - Piedod, es... Man nevajadzēja neko teikt...

- Nē, nē, viss ir kārtībā, - centos pasmaidīt, lai gan jutu, kā acīs sariešas asaras. Iekodu apakšlūpā, lai nesāktu raudāt Marijas priekšā, kaut biju to darījusi ne vienu reizi vien. Vajadzēja parādīt, ka mani neuztrauc šīs ziņas. – Tas notika, pirms vispār pazinu Aleksu, - paraustīju plecus, un draudzene atviegloti nopūtās.

- Labi, ka tu to neņem tik nopietni, - viņa viegli pasmaidīja. – Tagad ejam pusdienās. – Marija apņēmīgi sacīja, nolikdama krēslu atpakaļ pie galda un piesteigdamās pie durvīm. Centos izdomāt ticamu atrunu, jo man vairs nebija apetītes. Aizgriezos un piegāju pie gultas, kur atradās telefons.

- Tu ej, es tevi drīz panākšu. Atcerējos, ka biju solījusi piezvanīt mammai, - meloju, cerēdama, ka draudzene nenolasīs manus melus. Es biju drausmīga aktrise, tomēr meitene nesāka strīdēties. Varbūt Marija saprata. Lai gan kā viņa varētu mani saprast? Viņa nekad nebija piedzīvojusi neko tādu, viņai ar Pārkeru viss bija lieliski. Brīnījos, kāpēc abi vēl nav apprecējušies.

- Nu labi, - viņa modrā balsī sacīja. – Aizņemšu tev vietu, - draudzene vēl piebilda un, pirms paspēju ko teikt, izgāja no kajītes, aizvērdama durvis. Nokritu gultā, paslēpdama seju plaukstās. Gribēju raudāt, bet sapratu, ka tas tāpat nepalīdzēs. Man vajadzēja visu pārdomāt, izvēdināt galvu, un bija tikai viens veids, kā to izdarīt.



Atspēru vaļā durvis, ieiedama vienā no kuģa treniņu zālēm; pusdienlaikā šeit neviena nebija, kas bija lieliski. Man vajadzēja padomāt, tāpēc devos uz vienu no skrejceliņiem telpas tālākajā galā. Šeit bija arī citi trenažieri, taču skriešana šobrīd likās kā vislabākais variants. Ieslēdzu trenažieri un, ieslēgusi mūziku, paātrināju soli.

Vai Marijai bija taisnība? Vai tas tiešām bija Aleksa bērns? Varbūt draudzene vienkārši kaut ko sajauca? Viņai tā bieži gadījās... Nē, neizskatījās, ka tā būtu kāda kļūda. Sakot šos vārdus, Marija izskatījās vainīga, it kā būtu atklājusi kāda noslēpumu, it kā būtu kādam solījusi man neko neteikt. Tas „kāds" varēja būt vienīgi Alekss, kurš gan cits? Bet kāpēc viņš negribēja, lai to uzzinu? Mēs taču visi pieļāvām kļūdas, turklāt nav jau tā, ka viņš mani krāpa. Viņi ar Džesu satikās pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad es pat nezināju par šo cilvēku eksistenci. Es būtu visu sapratusi. Vai ne? Es taču būtu sapratusi... kāpēc viņš neko neatklāja?

Šķita, ka jau bijām par to tik daudz runājuši, tik daudz strīdējušies... Mēs taču izlēmām, ka varam viens otram atklāt pilnīgi visu. Kāpēc Alekss klusēja? Viņš negribēja tevi sāpināt, atgādināju sev. Jā, gluži tāpat, kā es negribēju viņu sāpināt, kad nosūtīju dokumentus uz Bostonas universitāti, tieši tāpat, kā tad, ka Džesa atgriezās uz kuģa un viņš arī neko neteica... Tieši tāpēc jau mēs strīdējāmies – jo nespējām pastāstīt visu uzreiz. Kāpēc? Kāpēc tā notika tieši ar mums? Mēs bijām tik jauni, bet jau pieredzējām vairāk sarežģījumu, nekā daudzi pāri.

Es taču viņu mīlēju, un arī Aless mani mīlēja... Vismaz es tam ticēju.

Bet ja nu tagad, uzzinājis patiesību, Alekss izvēlēsies Džesu? Jā, viņš teica, ka nekad mani nepametīs, nekad neatgriezīsies pie tādas meitenes kā Džesa, taču tagad viņiem bija bērns. Es pat nezināju, vai tas bija puika, vai meitene. Alise, kāda starpība? Bērns bija liela atbildība, un pēc savas pieredzes zināju, ka tam vajadzīgi abi vecāki. Tomēr... Ja viņš izvēlēsies Džesu, es to neizturēšu. Nespēšu samierināties, ka kāds ir pametis mani Džesas dēļ, ka viņas plāns atgūt Aleksu bija izdevies.

Tādā gadījumā man atlika tikai viens variants. 

TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)Where stories live. Discover now