TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

- Ir jau vēls, mums vajadzētu atgriezties pirms komandantstundas, - Lūks pēc neilga brīža sacīja.

- Tev taisnība. - Lai gan bija piektdiena, mums vajadzēja atgriezties pirms vienpadsmitiem, ja negribējām iekulties nepatikšanās. – Nemaz nepamanīju, kā paskrēja laiks. – Ielūkojos rokas pulkstenī, kas rādīja, ka bija jau pāri desmitiem.

- Es arī ne, - Lūks piekrita. Izdzēruši kafiju, izsaucām taksometru, ar kuru aizbraucām līdz studentu pilsētiņai, jo sabiedriskais transports nekursēja tik vēlu vakarā. Studentu pilsētiņa bija tukša un klusa, un vienīgā gaisma bija laternas pie soliņiem un gaismas no logiem. Ballīšu sezona bija beigusies līdz pavasarim, un tagad studenti rīkoja mazākas ballītes, uz kurām tika aicināti tikai noteikti cilvēki. Arī Gabija un Emīlija dažkārt uzaicināja savus draugus pie mums, bet es parasti atteicos piedalīties šajos „pasākumos". Man vienkārši nebija tam noskaņojuma, tāpēc pavadīju laiku savā istabā mācoties vai skatoties filmas ar Lūku.

Kad nonācām līdz kopmītnēm, jau gribēju atvadīties no drauga un iet uz savu istabiņu, gaidīdama, kad viņš pagriezīsies uz liftu pusi, tomēr puisis man sekoja.

- Ir taču nakts, - viņš piemiedza man ar aci.

- Tagad tu esi kļuvis par džentelmeni? – iesmējos, iedunkādama viņu sānos.

- Es vienmēr esmu bijis džentelmenis, vai aizmirsi? – Atcerējos mūsu pirmo tikšanās reizi, kad Lūks piedāvāja palīdzēt ar smagajiem iepirkumu maisiņiem. – Esam klāt, - sacīju, kad bijām pienākuši pie manas istabas durvīm.

- Man ļoti patika šis vakars, - Lūks smaidīdams piebilda.

- Man arī. It īpaši slidotava, - atbildēju smaidam.

- Kā tu nevarēji mani noķert? O jā, tas tik bija lieliski! – viņš iesmējās. Gribēju puisim atkal iesist, bet pārdomāju, kad pamanīju, ka puisis vairs nesmaida.

- Kas ir? – jautāju.

- Nekas, - viņš, neatraudams no manis skatienu, atbildēja. Pirms paspēju kaut ko bilst, Lūks pieliecās un mani noskūpstīja. Kad apjēdzu, kas notiek, strauji atrāvos, aizgriezdama galvu. Kad atkal palūkojos uz puisi, viņš izskatījās sāpināts.

- Lūk, es nevaru... - man aizlūza balss.

- Kāpēc? – puisis strauji jautāja. – Marija teica, ka tu izšķīries ar savu puisi pirms trīs mēnešiem.

- Jā, bet...

- Tu man ļoti patīc, Alise. Pasaki, kāpēc mēs nevaram vismaz pamēģināt? – Vairākas minūtes valdīja klusums. Nezināju, ko atbildēt, nezināju, ko Lūks gribēja dzirdēt. Beidzot saņēmos un sacīju:

- Tāpēc, ka es joprojām viņu mīlu.

Pagriezos un, strauji atvērusi durvis, ieskrēju dzīvojamā istabā, kur, par laimi, neviena nebija. Lūks man nesekoja, un es biju pateicīga viņam par to. Ieskrēju savā guļamistabā un dusmās aizcirtu durvis.

Viss taču vēl pirms desmit minūtēm bija tik labi! Mēs bijām tik labi draugi, un šis vakars izdevās uz visiem simts procentiem, ja vienīgi... Kāpēc Lūkam vajadzēja visu sabojāt? Kāpēc viņam vajadzēja mani noskūpstīt pēc tik laba, draudzīga vakara? Tagad skaidri zināju, ka biju puisi sāpinājusi ar atraidījumu, tomēr... Ko gan citu varēju darīt? Es taču neko pret viņu nejutu, ja vienīgi draudzīgas jūtas. Es nevarēju Lūkam melot un izlikties, ka arī viņš man patīk.

Pārģērbusies saritinājos zem segas un centos aizmigt, bet n prāta nekādi neizgāja mans un Lūka skūpsts. Vai tagad viņš vairs negribēs ar mani pavadīt laiku? Negribēju pazaudēt vienīgo īsto draugu, ko biju šeit atradusi. Pēdējā gada laikā biju zaudējusi pārāk daudz draugu, un negribēju, lai no manas dzīves pazūd vēl viens.

Tajā naktī nekādi nespēju normāli pagulēt. Ja izdevās iemigt, pēc vairākām stundām modos un turpināju domāt par iepriekšējo vakaru. Un tā līdz pašam rītam.

Kad sestdien uzmodos no nemierīgā miega, jutos ārkārtīgi nogurusi, it kā nemaz nebūtu aizvērusi acis. Vajadzēja aiziet pie Lūka un atvainoties. Bet ko gan es varēju viņam teikt? Piedod, ka atraidīju tavas patiesās jūtas, tu vienkārši man nesimpatizē tādā veidā. Vai arī: Lūk, man prieks, ka es kādam arī patīku, tomēr esmu pārāk depresīva. Jā, kā tad!

Paēdusi brokastis, piesēdos pie datora, lai uzrakstītu eseju, taču man nekādi neveicās. Man nekad nav padevušies šādi rakstu darbi, lai gan zināju, ka šodien neveiksmes cēlonis bija pavisam kas cits. Mani pārāk nomāca domas par Lūka skūpstu, un es nespēju koncentrēties mācībām. Paķēru savu mobilo un uzrakstīju draugam īsziņu, cerēdama, ka viņš mani neignorēs. Vai varam satikties? Kad pēc vairākām minūtēm joprojām nebiju saņēmusi nekādu atbildi, uzrakstīju vēl vienu ziņu. Tas ir ļoti svarīgi.

Šoreiz Lūks beidzot atbildēja, un mēs sarunājām pēc desmit minūtēm satikties pirmajā stāvā atpūtas zonā pie dīvāniem. Vairākas reizes pārbaudījusi spogulī, kā izskatos, devos uz norunāto vietu, baidīdamās mūsu sarunas. Baidījos, ka pēc šodienas Lūks vairs negribēs ar mani pavadīt laiku un pat runāt.

- Sveiks, - viegli pasmaidīju, lauzīdama rokas, kad viņš apsēdās uz krēsla man pretī. Biju iekārtojusies uz dīvāna un sagrābusi spilvenu, cerēdama, ka izdosies mazliet nomierināties.

- Sveika, - viņš atteica. – Par ko tu gribēji runāt? – Lūks uzreiz ķērās pie lietas.

- Es tikai gribēju pateikt... Piedod par vakardienu.

- Par ko tad? – Puisis mani pārtrauca. – Vakardiena bija lieliska.

- Tu zini, par ko es runāju, - nomurmināju. – Man nevajadzēja tevi tā atraidīt.

- Nevajadzēja gan, - viņš pasmīkņāja. – Pati vainīga.

- Beidz, - pirmo reizi mūsu sarunas laikā pasmaidīju un metu puisim ar spilvenu. Viņš skaļi iesmējās un noķēra spilvenu rokās. Pēc irkļa atkal kļuvu nopietna un sacīju: - Mēs taču paliksim draugi, vai ne?

- Tu runā tā, it kā mēs tikko būtu izšķīrušies. – Lūks atkal pasmīkņāja. – Protams, ka mēs paliksim draugi, tāpat kā iepriekš. Es tikai nesaprotu... Ja jau tu joprojām viņu mīli, kāpēc neko nepasaki? Neticu, ka starp jums vairs nekas nevar būt.

- Lūk, es nezinu, es tiešām nezinu. Laikam jau bail. – Paraustīju plecus. Tikai tagad spēju atzīties sev, ka man patiešām bija bail runāt ar Aleksu un atgriezt mūsu attiecības, lai gan zināju, ka arī viņš to vēlas. Ja tā nebūtu, puisis nebūtu atbraucis uz Bostonu un pieprasījis atklāt savas jūtas.

- Bail? – Lūks izklausījās šokēts. – Tā ir muļķīgākā atruna, ko jebkad esmu dzirdējis.

- Ak tā? – saraucu pieri. Nespēju noticēt, ka Lūks patiešām to ir pateicis. Protams, ka man bija bail. Es baidījos no daudzām lietām, tas taču bija tikai cilvēcīgi. Neizskatījās, ka Lūks ne no kā nebaidās.

- Jā, - draugs pamāja. – Ja es nekad nestātos pretī savām bailēm, tagad sēdētu kaut kādā tēva izvēlētā universitātē. Ko tur, es nemūžam nebūtu tevi noskūpstījis! – Nolaidu skatienu, veroties uz savām sakrustotajām plaukstām. Zināju, ka Lūkam bija taisnība, bet... Es nevarēju tā vienkārši piezvanīt Aleksam un piedāvāt atsākt mūsu attiecības pēc trīs mēnešu ignorēšanas. Kādu brīdi valdīja klusums, jo nezināju, ko atbildēt, līdz Lūks turpināja. – Morāle ir tāda, ka dažkārt jāpārvar savas bailes. Un vēl – par sekām varēsi domāt vēlāk.

- Zini, ko? Varbūt tev taisnība.