-Stāviet-Iekliedzos asarām acīs,pati nezinot,ko es daru.
-Tas viss ir pārpratums-Teicu pieejot pie policistiem un Harija.
-Mazā,ko tu dari-Lūkass iesaucās nesaprašanā.
Piegāju pie Harija ieskatoties viņa zaļajās acīs. Noslaucīju piedurknē asaras.
...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Piebraucot pie mītnes, mēs izkāpam no mašīnas un dodamies mītnē iekšā. Nonākot telpā,es uzmeklēju Džeriju un Klaudiju.
-Vinnij, kur ir Džerijs ar Klaudiju?- Es jautāju, pārskatot telpu, nemanot nevienu no vajadzīgām personām.
-Viņi ir ofisā, tevi jau gaida- Vinnijs nosaka. Es viņam pateicos un dodos uz ofisu.
-Oh un Vinnij? Sastādi Džeidai kompāniju-Es nosaku norādot uz Džeidas pusi.
-Tiks darīts.-
Ieejot ofisā,es sasveicinos ar Klaudiju un Džeriju.
-Tomijs ar pārējiem jau ir galā un visu apskata-Klaudija nosaka. Es pamāju ar galvu.
-Kur palika visi vīri,kuri apsargāja apkārtni?-Es jautāju. Džerijs uzlūko mani, paceļot uzaci uz augšu.
-Tu zvanīji un teici, lai paziņo viņiem, ka ir brīvi un var braukt prom, tu to pats palūdzi, lai kaut ko pārbaudītu-Džerijs saka sakrustojot rokas.
-Un ko tad tu pārbaudīji?-Klaudija jautā.
-Kas? Kopš jūsu aizbraukšanas un lietas par Deividu,es neesmu nevienam zvanījis, es strādāju visu laiku ar dokumentiem,līdz jūs piezvanījāt-Es nosaku, kas lika apjukt mums visiem trijiem.
-Kāds šo visu būs izplānojis-Džerijs nosaka.
-Kāds bija mājā ar mums-Es nosaku.
-Tu kādu redzēji?-Džerijs jautā saraucot uzacis.
-Nē.-
-Tad kā tu vari būt drošs,ka kāds bija mājā?-Klaudija jautā, novērsusies īsu brīdi no ekrāna.
-Es nezinu kā Džeidas telefons atradās viesistabā. Pirms es viņu pirmo reizi atvedu uz šejieni, es parūpējos, ka nevar izsekot atrašanās vietu un parūpējos arī par telefonu,lai tas nebūtu nekur mājā, es viņu novietoju tur kur man būtu tikai pieeja-Es saku.
-Ja tā ir,tad es uzskatu,ka šī persona šo visu laiku zināja par Džeidu-Klaudija saka.
-Kas tev tā liek domāt?-Džerjs jautā uzlūkojot Klaudiju.
-Es nesaku,ka tā tas ir,bet tikai pieņēmums. Esmu pamanījusi ka Džeida nestāsta visu un dienā pēc Deivida balles, kad braucāt atpakaļ un mainījāt mašīnas man šķiet, ka Džeida kādu pamanīja, bet neesmu droša,jo kad es uzlūkoju uzreiz to vietu, es vairs tur nevienu neredzēju-Klaudija saka.
-Un ja tā ir tā pati persona,kas ir atbildīgs par kamerām?-Džerijs nosaka.
-Mihaels Koldžesto? Viņš viens šo visu paveiktu, kā tad ar telefona zvanu?-Es saku.-Tikai,ja viņš protams neierakstīja audio un nepārmainīja balss toni.-
-Tieši tā.-Džerijs saka,turpinot,-Tu jautāji Džeidai par viņu kaut ko?-
-Vēl nē,bet liekas,ka laiks to darīt-Es nosaku. -Tikmēr mēğiniet piekļūt kamerām un sistēmai-Saku,izejot no ofisa.
-Uzmeklē Vinniju?-Lūks jautā,kad iesoļoju telpā, nekur nemanot,ne Džeidu, ne Vinniju.
-Kur viņi ir?-Es jautāju pamājot ar galvu.
-Biljarda istabā-Lūks nosaka. Es viņam pasakos un dodos uz biljarda istabas pusi.
Ieejot iekšā, Džeida veic pēdējo sitienu,uzvarot Vinniju.
-Teicu, ka esmu labāka nekā tu. Esmu pārliecināta,ka esmu visur labāka par tevi-Džeida saka.
-Tu kādreiz esi šāvusi?-Vinnijs jautā, paceļot uzaci uz augšu.
-Vēlies pārliecināties, kurš no mums ir labāks?-Džeida jautā. Vinnijs nosmīn, ejot uz ieroča pusi.
-Es ceru, ka tu nedomā viņai dot ieroci,Vinnij-Es iztraucēju, pieejot klāt Džeidai no mugurpuses.
-Oh,sveiks Harij-Vinnijs nosaka, noliekot ieroci atpakaļ uz stendu. -Vairs jau nē.-
-Vinnij, šī nav vieta, kur vicināt ieročus pa labi un kreisi-Es saku sakrustojot rokas.
-Tu izbojā visu jautrību-Vinnijs nosaka sev zem elpas. Es viņu uzlūkoju ar niknu skatienu.
-Vinnij,atstāj mūs divatā-Es nosaku un viņš iziet ārā, atstājot mani ar Džeidu divatā.
Džeida apgriežas ar skatu pret mani. Viņa paceļ uzaci uz augšu.
-Tu kaut ko gribēji?-Džeida jautā.
-Nē, es atnācu tikai paskatīties,ko jūs šeit dariet-Sarkastiski nosaku. Džeida apgriež acis uz riņķi.
-Un tagad nopietni!-Džeida uzstāj.
-Kas ir Mihaels Koldžesto?-Es jautāju, Džeida smagi nopūšas. -Izstāsti visu, ko tu par viņu zini.-
Džeidas POV.
Pīters Goransons.
Lai cik ļoti es centos par viņu aizmirst, viņš vienmēr uzrodas ceļā. Pa visu šo laiku, ko pavadīju pie Harija, es domāju, ka varbūt...varbūt es beidzot varēšu aizmirst par viņu un vairs nekad viņu neredzēt.
-Pīters Goransons-Es saku. Harijs sarauc uzacis. -Tas ir viņu īstais vārds-Es turpinu.
-Tu neteici,ka Mihaels bija viņu īstais vārds?-Harijs jautā.
-Jā,teicu gan,bet nevēlējos,lai jūs to uzzināt-Es saku,novēršoties no Harija acu skatiena uz brīdi.
-Kāpēc?-Harijs jautā.
-Tu sapratīsi,kad uzmeklēsi par viņu informāciju un tur noteikti tu dabūsi visas atbildes uz saviem jautājumiem-Es nosaku vairs nevēloties turpināt sarunu par viņu.
-Dienā,kad mēs braucām atpakaļ pēc Deivida balles,tu kādu redzēji?-Harijs jautā.
Man nav vairs iemesla, lai kaut ko noklusētu Harijam. Agrāk vai vēlāk man būtu viņam jāistāsta viss. Noklusējot kaut ko, tas rada tikai problēmas ar kurām būtu jātiek galā vēlāk.
-Jā tas bija viņš-Es saku. -Tu vari netērēt laiku meklējot viņu, tu viņu neatradīsi,viņš pats uzradīsies vēlāk-Es nosaku.
-Varbūt es viņu neatradīšu,bet kāds cits gan-Harijs saka. Es saraucu uzacis.
-Es to gribētu redzēt-Ironiski nosaku, apmetot acis uz riņķi.
Harijs vairs nebilstot neko, nopēta mani un tad aiziet. Savelku lūpas vienā līnijā, izejot no biljardu istabas.
Vinnijs pienāk pie manis.
-Tev viss kārtībā?-Vinnijs jautā.
-Jā,kāpēc lai nebūtu?-Es atbildu, uzdodot pretjautājumu.
-Harijs dažkārt var būt maita-Vinnijs nosaka pasmaidot.
-Man tur tev ir jāpiekrīt-Es nosaku mums abiem iesmejoties.
