4. Nodaļa - "Sajūtas"

584 59 1
                                    

Bija jau pagājušas divas nedēļas,kopš pēdējo reizi dzirdēju to balsi savā galvā un arī no Jungkooka nebija ne miņas.
Man pašai bija pārsteigums,ka atkal par viņu atcerējos un sāku par viņu domāt.
Man jau sen viņš bija jāaizmirst,bet es atkal pieķēru sevi,domājam par viņu.
Ja godīgi,es gribēju viņu atkal satikt vēl vismaz vienu reizi.
Es pat īsti nezināju,kāpēc,bet ja viņš mani tajā visā iepina,tad man jāzina,ko viņš gribēja man paskaidrot,kad viņš runāja par kaut kādu patiesību.
Es tik viegli to nevaru aizmirst un es pat īsti nezinu,kā to izdarīšu,ja nezinu,kur viņš pašlaik atrodas,jo pat neatceros,kurā rajonā viņš dzīvoja.
Atliek...tikai gaidīt uz veiksmi.

Bija Ziemassvētku brīvdienas sākušās un es biju laimīga,ka varēšu atpūsties no skolas un arī varēšu vairāk laika pavadīt mājās,ar savu mammu.
Lai gan...
Es atcerējos,ka viņai jāstrādā katru dienu,līdz plkst. 22:00 vakarā,jo tas restorāns Ziemassvētkos ir ļoti pieprasīts un viņas pavāra prasmes tur ir vajadzīgas,lai mums abām nodrošinātu iztikas līdzekļus.
Jā,nemelošu...Mēs nēesam tik bagātas,kā varbūt citas ģimenes,kuri svaida naudu pa visām vietām.
Man vajadzēja cītīgi mācītiem,kamēr mamma pelna naudu un tas bija pietiekami,lai mēs dzīvotu pilnīgi normāli.
Vismaz līdz vienam brīdim...

Es sēdēju savā istabā,kopā ar savu suni Majoru un garlaikojos.
Kristīne arī bija pie savas ģimenes un šajā laikā mana mamma vēl strādāja,tāpēc man bija jāizdomā,ko darīt.
Es gribēju kādu jautrību...
Gribēju ar kādu aprunāties,bet nebija neviens tāds pazīstams,kuram ir laika ar mani pavadīt brīvo laiku kopā.
Viņiem visiem bija savas darīšanas.
Cik žēl...

Es ieliku austiņas ausīs un uzliku mūziku,jo gribēju atslēgties no pasaules.
Tad es atkal sāku domāt par viņu.
Viņš tiešām man jauca prātu,jo katru reizi es sēžu istabā un domāju par viņu,lai gan tā nevajadzētu.

Kur tu esi Jungkook?

Es aizvēru acis un nopūtos.
Negribēju atdzīties,bet man tas svešais un noslēpumainais puisis pietrūka.
Atceros,ka viņam acis mirgoja dīvainā krāsā,bet tagad man tas likās vienreizēji.
Viņa augums ir perfekts un viņš ir arī labā formā,jo domāju,ka viņš ir katras meitenes sapnis,jo viņš izskatās gan cute,gan seksīgs,gan arī....

- Ehem....- Kāds pēkšņi iekrekšķējās un es izdzirdēju caur skaļo mūziku,ka Majors nenormāli sāk riet.
Man acis atsprāga vaļā un es ieraudzīju...
VIŅU.
Majors jau nesās pie viņa,pirms es paspēju viņu apturēt.
- Major,nē!!! - Es lecu no gultas ārā,bet Jungkooks mani nostopēja un pēkšņi arī Majors palika uz vietas un apklusa.
Es sastingu kā statuja un noskatījos,kā Jungkooks notupjas pie viņa un sāk maigi glaudīt viņa galvu.
Man tas likās nereāli,jo katru reizi,kad Majors ieraudzīja kādu svešinieku,viņš neuzdrīkstas tam iet klāt un tikai turpina riet,vismaz vēl kādas 5 minūtes.
Kur nu vēl,nerunājot par pieiešanu klāt un ļautu citam viņu paglaudīt.
To varēju tikai es,Kristīne,mana mamma un arī mana māsa Keilija,bet tagad...
Es nesaprotu,kas viņam noticis.
- Tev ir skaists suns,mana dārgā.  - Jungkooks izjauca klusumu,kas lika mani atsaukt realitātē.
- Huh? - Es biju pārāk lielā šokā.
Man vispār vajadzētu viņam kliegt virsū,par to,ka viņš ielauzās manā mājā un manā istabā,bet no manas mutes nenāca ārā neviena skaņa.
Jungkooks iesmējās un piecēlās kājās.
Es paskatījos uz Majoru un pamanīju,ka viņš prasa vēl pēc glaudiniem,jo viņš piespiedās viņam pie kājām un skatījās uz Jungkooku.
Es biju šokā.
- Priecājies mani redzēt? - Jungkooks atkal ierunājās un pasmaidīja man.
Es samulsu.
Kāpēc viņš man tā jautā?
Ko man atbildēt?

Blood and Secrets | Jeon JungkookWhere stories live. Discover now