Blood and Secrets | Jeon Jungkook

18. Nodaļa - "Noslēpums"

☆

Mēs abi apsēdāmies manā virtuvē,pie galda un es mierīgi turpināju dzert savu kakao,kamēr Jungkooks mani nopietni vēroja.
- Tu vari man paskaidrot,kā tu to izdarīji? - Viņš jautāja.
Es apsmulsu.
- Ko tieši? -
- Kā tev izdevās nolasīt manas domas? - Viņam vēl aizvien nepieleca.
Es pasmīnēju.
- A vot,vienkārši tā sanāca.- Es smaidīju un atkal padzēros savu kakao.
- Tiešām? Tad pasaki,ko es pašlaik domāju?- Viņam sejā bija pašapmierināts smaids.
Es uzreiz uzlūkoju viņu un sāku prātot vai man tas izdosies.
- Labi.- Es iztaisnoju muguru un fokosējos tikai uz viņu.
Es sasprindzināju prātu un nopietni skatījos viņam acīs.
- Nu? Dzirdi kaut ko? - Jungkooks uzrāva uzaci,jautājošā skatienā.
Es tikai nopūtos.
- Ja man traucēsi,tad man nekas nesanāks.- Es viņu brīdināju.
Viņš iesmējās.
- Man gan netraucē,kad runā...- Viņš smaidīja.
- Ughh! Nav jēgas,jo tu man novērs uzmanību.- Es piecēlos kājās un devos meklēt savu telefonu.
- Hey! - Jungkooks aiz muguras iesaucās un lielā ātrumā jau bija pie manis.
- Ko tu dari? - Viņš tieši nostājās man priekšā.

- Tu vari paiet malā? - Es pastūmu viņu nost un uzsmaidīju viņam.- Liels paldies.- Es turpināju meklēt savu telefonu,līdz to ieraudzīju koridorā,pie spoguļa.
To paņēmusi rokās,es sarāvos,kad Jungkooks bija jau man tuvu klāt.
- Ko tu taisies darīt? - Viņš uzlūkoja mani un telefonu.
Es smagi nopūtos.
- Es vairs nevaru paskatīties,kas jauns manā telefonā? Tu jau man sāc besīt ārā.- Es nobolīju acis un ieraudzīju,ka man ir neskaitāmas sms un arī neskaitāmi zvani,no Kristīnes.

Jungkooks tikai dīvaini noskatījās uz mani un bija pārsteigts,ka izturos pret viņu tā,itkā viņš būtu tukša vieta un es viņu neredzētu.

Ak,viņa taisās tagad mani ignorēt?
Nu labi...

Es izdomāju piezvanīt Kristīnei un noskaidrot situāciju,kāpēc viņa tik bieži man zvanīja,bet Jungkooks izrāva man telefonu no rokām.
Es uzreiz paskatījos uz viņu.
- Tu stulbs esi? - Es biju nikna,kad sniedzos pēc telefona,bet viņš to pacēla gaisā un es nevarēju to aizsniegt,jo biju diezgan īsa.
Viņš pasmīnēja.
- Nu,kas ir ko? Nevari aizsniegt? - Viņš centās nesmieties.
Es nobolīju acis un ar ātrumu,viņu aiztriecu prom un piespiedu viņu pie sienas.
Es biju šokā,ka varēju,ko tādu izdarīt.
Arī Jungkooks bija pārsteigts,tāpēc es varēju izraut telefonu viņam no rokām un es bēgu no viņa prom.
- Nenāc man klāt! Es brīdinu! Es tikai gribu pazvanīt Kristīnei! Kas tev ir? - Es viņam uzbļāvu,pirms es izmetos no mājas.
Es smagi nopūtos un uzspiedu Kristīnes telefona nr.
Pēc četriem signāliem viņa pacēla un tajā brīdī es izdzirdēju,ka manas mājas durvis atveras.
Es jau zināju,kas būs,tāpēc es atkāpos līdz pašam ceļam un noskatījos,kā viņš nopietni mani vēro,izejot no mājas.
Man likās,ka pārsprāgšu no dusmām.

Jungkook,ļauj man parunāt ar Kristīni,nu!

Es viņam uzkliedzu caur dusmām,kad izdzirdēju Kristīnes balsi.
- Hey! Tu tur esi!??? Es tevi nedzirdu!! - Viņa skaļā balsī teica.
- Oh,jā! Es esmu.- Es neveikli iesmējos un pašķielēju uz Jungkooku,kurš jau bija tuvāk pie manis,bet sakrustojis rokas,blenž man virsū.
Es centos to ignorēt.
- Paldies dievam,Y/N...Jau domāju,ka nekad man neatbildēsi vai nepiezvanīsi.- Viņa smagi nopūtās.
- Nujā,piedod...Nu tātad...kas par lietu? - Es uzreiz ķēros pie lietas.
- Oh...jā..es gribēju tev piedāvāt,lai nāc ar mani uz piektdienas ballīti,kas būs par godu mana brāļa dzimšanas dienai un viņš teica,lai uzaicinu kādus labus draugus,tāpēc es iedomājos par tevi.- Viņa izklausījās priecīga.
Es apstulbu.
- Tev ir brālis? No kura laika? - Es nesapratu,jo viņa nekad nebija viņu pieminējusi.
- Nū...viņam bieži ir savas darīšas un visu laiku bija prom,tāpēc tagad viņš ir ieradies pilsētā un viņam arī būs dzimšanas diena,tāpēc viņš taisa ballīti.- Kristīne pakaidroja.
Nu man uzreiz pieleca.
- Nu labi..var jau..- Es klusi teicu.
- Ei tu nost,beib...tas būs jautri,zinot,ka tur būs visādi smuki čaļi...haha...- Viņa izklausījās pārlaimīga.
Es uzmetu aci uz Jungkooka pusi un pasmīnēju,kamēr atbildēju.
- Protams,ka būs jautri...hehe...- Es gribēju smieties no laimes,jo beidzot kādu reizi varēšu no Jungkooka tikt vaļā.
Nav jau tā,ka viņa klātbūtne mani traucē,vienkārši es gribēju izbaudīt vēl savu dzīvi un arī tur būs Kristīne,kura man būs blakus.
Man ne par ko nav jāuztraucas.
- Labi! Tātad...ballīte notiek viņa mājā...Pēctam tev atsūtīšu adresi.- Es jutu,ka viņa smaida no prieka.
Es pasmaidīju.
- Labi,sarunāts..Tad jau...čau..! - Es nospiedu klausuli un ar lielu smaidu sejā,ieliku telefonu kabatā.
Uzlūkojot Jungkooku,viņš jau bija pie manis un saķēris mani aiz rokas,ievilka mani mājā,ka pat nepaspēju attapties,ka esmu jau savā gultā.