Blood and Secrets | Jeon Jungkook

8. Nodaļa - "Atmiņas"

☆

Izmantojusi atkal viņa sildītās brokastis,es pametu viņa apartamentus,jo es nespēju tur vairs uzturēties.
Es gribēju viņu aizmirst,jo tam nebija vairs jēgas,jo,jā,kā gan es varētu viņam iepatikties,ja esmu tik stulba,ka pirmā iekritu viņa lamatās..
Man bija jāgaida turpmākais.

☆

Es devos uz savām mājām,jo man citur nebija,kur iet,lai gan mammai pateicu,ka būšu pie draudzenes.
Man atkal bija jāizdomā meli.
Es gribēju vienkārši ieslēgties savā istabā un nedomāt par viņu...
Bet,kā gan es to varēju,ja nesen viņš mani noskūpstīja un tas bija mans pirmais skūpsts.
Diezgan ironiski,ja tā padomā...
Pirmais skūpsts,manā mūžā,no 190 gadus veca vampīra.
Smieklīgi izklausās,ja tā runā.

Man tiešām vajadzēja atslēgt prātu no domām,jo ļoti labi zināju,ka viņš dzird mani,taču tas lika man domāt vēl vairāk,ka likās vairs to neizturēšu.
Kad beidzot nokļuvu mājās,es paskaidrojot mammai situāciju,devos pa taisno uz savu istabu,līdz ar Majoru.
Es aizslēdzu savas istabas durvis un iekritu gultā,kad arī Majors ieleca man blakus.
Es piespiedos viņam klāt un uzņēmu viņa siltumu.
Aizverot acis,man atkal bija jādomā,par nelaimi.

Jungkook,es ceru,ka panāci,ko gribēji...
Es ceru,ka vairs vispār netiksimies...

Man vajadzēja to pateikt,jo es tiešām negribēju viņu vairs redzēt,pēc tā,kas notika.
Man tas sāpēja,lai arī,cik es to stipri uzņemtu.
Man tas bija jāpārvar.
Lai arī bija grūti viņu aizmirst un mēs bijām pazīstami tikai kādas dažas dienas,es ļāvos savām jūtām,kas mani salauza uz pusēm.
Tam tā nevajadzēja notikt.
- Tu gribi viņu aizmirst? - Pēkšņi es izdzirdēju kādu balsi,kas bija manā istabā.
Pat Majors nerēja.
Es atvēru acis un sastingu.
Manā istabā bija...kāds cits puisis,kuru es nepazinu un noprotot,pēc viņa teiktā,es zināju,ka arī viņš ir vampīrs.
- Tieši tā,sirsniņ. - Viņa sejā parādijās smaids.

Tad es kaut ko atklāju.
Tas ir tas puisis,tajā naktī,kad biju uz bāru,jo viņam bija oranži mati,kamēr viņš runāja ar Jungkooku,laukā,kad mani turēja.
- Tev ir laba atmiņa,Y/N.  - Viņš pienāca tuvāk un smaidīja.
- Mani sauc Jimins,starpcitu.  - Viņš pasniedza man pretī roku,bet es tikai turpināju blenzt uz viņu un biju sastingusi,kā statuja,jo man nebija nejausmas,kā viņš tika manā istabā.

- Oh...es izmantoju savas spējas,lai tiktu uz šejieni...Bija diezgan pagrūti,jo Jungkooks bija nobloķējis tavas domas un atrašanās vietu,bet tā kā esmu tevi atradis,man prieks,ka varu tagad tevi satikt un norunāt vienošanos,sarunāts? - Viņam sejā bija flirtējoš smaids,kas izskatījās gan piemīlīgs gan seksīgs un tas lika man piesarkt.
Jimins iesmējās.
- Mazliet nomierinies,sirsniņ...Es te cenšos sevi savaldīt,jo kā redzi...- Viņš momentā pienāca pie manis un noskatīja mani.
- Jo tavas asinis...tik ļoti labi smaržo....- Viņš ievilka nāsīs smaržu,pieliecoties man pie kakla,kas lika manai sirdij gandrīz izlekt no ķermeņa.
- Relaksējies....es negribu,ka esi beigta,jau no sirdstriekas..- Viņš iesmējās.
Es smagi noriju siekalas.
- Ko tu gribi no manis? - Es klusi prasīju,jo man bija ļoti bail.
Jimins pasmīnēja un aizlika manus matus kreisajā kakla sānā,kas lika man notrīsēt un uzlūkoja mani.
- Es dzirdēju,ka gribi aizmirst par Jungkooku...vai ne? - Viņa acis lūkojās manās un salīdzinot ar Jungkooku,tās bija ogļu melnumā.
Es samulsu.
- Un...ko tu gribi ar to teikt? - Man nepieleca.
Viņš iesmējās un turpināja glaudīt manus matus.
- Varu tev palīdzēt viņu aizmirst,ja palīdzēsi arī man... -Viņa sejā bija smaids.
Es apstulbu un uz brīdi nezināju,ko domāt.
Man bija nojauta,ka nenotiks nekas labs,jo vampīriem es nevaru uzticēties...Ja nu vienīgi Jungkookam.
Jimins iesmējās.
- Tu baigi esi viņā ieķērusies,es tā redzu...- Viņš secināja pēc manām domām.
Es nosprauslājos un nokratīju viņa roku.
- Ko tu runā? Man viņš nepatīk! - Es meloju,lai arī tiešām gribēju tā domāt.