Viņa Ir Mana ♡ | ✔️

Ja tas ir sapnis , nemodiniet mani. #1

- Nē , lūdzu nē , - Es ar asarām acīs izmisīgi lūdzos viņiem . Bet nē , viņi manī neklausījās. Ar atvēzienu viņš man iesita no visa spēka pa vaigu , un ļava man nokrist uz zemes. Asas sāpes man pārņēma vaigu, vienu gan es zināju, tur būs zilums. Es vairs nespēju. Viņi visi bija man apkārt un atļāva tam notikt. Kaut viens būtu man palīdzējis, bet nē, tik ņirgāšanās un vēl sitienu. Es vairs nekustējos. Gulēju viena pati tur pat uz flīzēm, un ļavos visam tam. Viņiem bija vienalga kā es jūtos. Tie skaitās klases biedri. Es tā vairs nevaru. Kad jau visi bija izklīduši un paspējuši aiziet prom, ar pēdējiem pūliņiem iznesos ārā no skolas un skrēju uz parku. Bet nē, atkal kritiens. Asas sāpes pārskrēja man pār ķermeni. Spalgs kliedziens pārskrēja man pār lūpām, atkal asaras.
- Lūdzu nē , lūdzu , lūdzu, neaiztieciet man vairs, - Aizsegusi savas acis, es gulēdama uz zemes, lūdzos tam kurā ieskrēju.
- Ak Dieva, piedod, es tā nevēlējos, es nemaz netaisos tevi aiztikt, piedod, - Tik izmisusi balss man sacīja. Tas nebīja viens no viņiem. Šo balsi es biju kur dzirdējusi, tik neatceros tās īpašnieku. Es baidījos noņemt rokas no sejas lai redzētu šo cilvēku. Sapratu vienu gan, tas bija zēns, pusaudzis, vīrietim tāda balss nespētu būt. Bet kas tu esi ? Tik vienkārši es varu noskaidrot to, bet es baidos.
- Nāc celies, piedod, - Es jutu šī zēna roku sev uz pleca. No bailēm es to nokratīju un atkal atsāku raudāt.
- Lūdzu neraudi, ak Dievs, ko es esmu izdarījis, - Zēns izmisīgi, klusām pie sevis čukstēja, cerēdams kad es to nedzirdēšu, bet es dzirdēju.
Es jutu kad zēns notupās man pretī, un pieliek savas rokas pie manām plaukstām kas aizklāja manu seju.
- Lūdzu, - zēns klusām čukstēja, un lēns vilka manas plauksta nost no manas sejas. Es autumātiski aižmiedzu ciet savas acis. Zēns noņemot manas plaukstas man no sejas, šokēti ieelsās.
- Es tev to nodarīju ? - Viņš drebošā balsī jautāja, un pieskāras manam vaigam, pa kuru šodien man iesita. No sāpēms es atrāvos no viņa.
- Lūdzu pasaki man, - zēns saķerdams viegli manu plauksti, izmisīgi jautāja.
Es mazliet pārstājusi raudāt, nedroši atvēru vaļā acis, un šokēti noelsos. Caur manām acīm atkal izlauzās asaru straume. Man pretī raudzījās mans elks no manas mīļākās grupas, un kuras koncertu es biju nopirkusi biļeti, kas bija šovakar.
- Ak Dievs, piedod, neraudu, - zēns tupēdams man pretī, nobījies ar abām rokām iegriebās sev matos, un aizvēra acis. Viņš uztraucās par mani . Ak Dievs. Esmu tāda stulbene, man jātiek prom. Kā es sevi tikko apkaunoju. Esmu briesmīga. Ak nē.
Ar drebošu roku es pieskāros pie viņa rokām, un drebošā balsī pārlaidu pāris vārdus pār savām lūpām.
- Nē, tas nebīji tu, - raudot klusi nočukstēju, un atkal pieliku savas plaukstas sev pie sejas. Jutu kad zēns klusām noelšās, un saņem , jau atkal , manas rokas.
- Nāc , celies, es nevēlējos tevi nobiedēt, - Zēns , noķemot mans rokas man no sejas sacīja, un pasniedza man roku. Es bailīgi saņēmu to, un jau pēc sekundes biju kājās. Ak Dievs, viņš bija tik tuvu man. Un protams, atkal man vaidzēja sākt raudāt. Cik vēl es sevi spēšu apkaunot tagad ?
- Lūdzu neraudi, nāc , - Zēns klusām nočukstēja, un apskāva mani . Ak Dievs, nopietni ? Viņš mani tikko apskāva ? Es tak nesapņoju , ja ?
Es piespiedusies viņam klāt , klusām šņukstēju.
- Kušs, viss būs labi, - Zens turot ar vienu roku mani, un ar otru glāstot , nu jau izjukušo zirgasti, mani mierināja.
- Nekas nebūs labi, - Es klusām nočukstēju, un ievaidējos no sāpēm. Es pat normāli parunāt nespēju dēļ uzsistā vaiga.
Zēns pēkšņi atrāvās no manis, un izmisīgi aplūkoja mani.
- Kāpēc nebūs , un kurš tev nodarīja to ? - Zēns pieklusinātā balsī jautāja man , un pieskārās vieglītēm manam sāpošajam vaigam. Viņam rokas bijs tik maigas, bet tik un tā es nodrebinājos. Pārām daudz ciešanu es esmu izjutusi, tāpēc nespēju pierast kad man kāds ar labu pieskarās.
- Atbildi man , - Zēns čukstus jautāja. Man pēkšņi mazliet apreiba galva, un es būtu nokritusi uz zemes atkal , ja viņš nebūtu mani noķēris.
- Ak Dievs, nāc apsēdies, - Zēns nobījies sacīja, un apsēdināja mani uz soliņa, kurš bija zem liela ozola.
- Tev viss labi ? - Zēns pieskaroties manai plaukstai , klusi jautāja.
- Jā , - Drebošā balsī novilku, un nokāru galvu uz leju. Es nespēju ieskatīties viņa acīs. Kāpēc tieši šādi man bija jāsatiek viņš ? Kāpēc tas nevarēja notikt savādāk ? Bet nē, atkal dzīve vēlējās paņirgāties par mani.
- Kā tevi sauc ? - Zēns nedroši pieskaroties mana zodam, un paceļot to uz augšu, jautāja. Viņam bija tik skaistas acis, daudz skaistākas kā caur datora ekrānu.
- Greisa, - Čukstus atbildēju , un noslaucīju savas acis, pa kurām pirms brīža bija pārstājušas tecēt asaras.
- Prieks iepazīties Greisa, esmu Jungkooks, bet tu laikam to jau zini, - zēns iesmejoties īsos smieklos, sacīja, un pakasīja savu pakalusi. Tie smiegli . Pilnīgi vēderā viss apmeta kūleņus.
- Zinu gan , - Mazliet pasmaidot sacīju, un aizvēru acis. Ko es daru ? Esmu laikam nojūgusies. Man blakus sēž viens no Bts zēniem, bet es te uzvedos kā maza muļķīte. Sasodīts, Greisa, tu ej divpatsmitajā klasē, tev tulīt būs jau deviņpatsmit gadi, ko tu te sēdi un raudi ?
- Greida, tev viss labi ? - Zēns satraukti notupās man pretī, un saķēma manas rokas. Es no bailēm tās ātri izrāvu no viņa, un atvēru acis.
- Jā , Jungkook, viss labi, - Klusi nočukstēju, un jutu kā viegls sārtums man iesitās vaigos. Cik apkaunojoši tas bija. Zēns pasmaidīja man savu dievīgo smaidu, un apsēdās blakus.
- Es tā ceru, - zēns sacīja , - bet kas tev nodarīja to ? - zens izmisīgi lūkodamies uz manu vaigu , jautāja.
Es nezināju vai varu viņam to atklāt. Man bija bail, ļoti . Es nekad nevienam neesu stāstījusi par savām problēmām..
- Es ... - Es vienkārši nespēju vairs neko pateikt, kad atkal izplūdu asarās. Jau pēc dažām sekundēm es atkal biju viņa apskāvienos. Kāda cita no meitenēm šo momentu izmantotu savā labām , bet es nebīju tāda. Man nebija spēka nekam tādam, es biju vientuļa, nobijusies un sāpināta.
- Piedod , es nevēlējos tevi saraudināt, nesaki ja nevēlies, - zēns satraukts čukstēja man matos, un glāstīja man muguru . Tā tam nevaidzēja būt. Tas bija nepareizi. Es pēkšņi atrāvos no viņa, lai kā es to nevēlētos. Zēna acīs bija manāms šoks.
- Tie bija viņi, - klusām čukstot atbildēju uz zēna jautājumu, un noslaucīju asaras.
- Kas ir tie viņi ? - Zēns paceldams manu zodu uz augšu jautāja.
- Klasesbiedri, - klusi nočukstēju, cerēdam kad viņš to nedzirdēs, bet nē , dzirdēja gan.
- Kāda meitene ? - Zēns tik pat klusi kā es , jautāja.
Es noraidoši pakratīju galvu .
- Zēns ? - Zēns šokēti iekliedzās, likdams man no bailēm sarauties. Zēns ātri noreaģējis ko ir izdarījis, notumās man pretī.
- Piedos es tā nevēlējos, es vienkārši esmu šokēts kad kāds zēns spēj pret meiteni pacelt roku , tas ir drausmīgi, - zēns klusām man sacīja, un apsēdās atpakaļ savā vietā.
- Ahh, - Tas bija vienīgais ko es spēju izdevst. Es biju ik apmulsusi par to kas šeit notiek, ik nobijusies.
- Tā notiek bieži ? - Pēc kāda klusuma brīža, zēns ievaicājās, un palūkojās uz manis.
- Jā, - Klusi atbildēju.
- Cik ilgi ? - Zēna skatiens pēkšņi aptumšojās, un viņa labā dūre bija savilkta kulakā. Ak Dievs.
- Jau divpatsmit gadus, - cerēdama kad viņš nedzirdēs, klusi čukstus atbildēju.
- DIVPATSMIT GADUS ?! - Zēns skaļi , agresīvā tonī iekliedzās.
Es nobījusies no viņa, sarāvos, jau atkal .
- Ak Dievs, piedod, piedod ,piedod, - zēns maigā balsī, satrakti man atvainojās, - Es tik nesaprotu kad viņam ir pret tevi kad aiztiek tik skaistu meiteni , - zēns satraukti sacīja.
Ko ? Skaistu meiteni ? Es laikam no kritiena esmu dabūjusi traumu . Viņš tik mani nosauca pa skaistu.
Es uz īsu brīdi pasmaidīju, un nobirdināju vienu asaru, līdz ko atceros par ko pašlaik iet saruna. Tas ir tik mulsinoši.
- Viņš nav vienīgās, - Jau drošām, un jau normālās balss skaļumā, sacīju zēnam, un palūkojos uz viņa. Viņš dzirdot ko saku, sarāva uzacis kopā.
- Kas tad vēl ? - Zēns jautāja.
- Visa klases, pārējie skolas biedri, viņi ņirgājās par mani, sit , apsauka, viņi ir sapostījuši man dzīvi , - Nokārusi galvu uz leju , atbildēju zēnam . Ja man būtu vēl ko raudāt, gan jau es to tagad darītu, bet manas asaras ir pazudušas, acis ir palikušas tukšas kā tuksnes.
Pāris sekundes bija klusums. Es jau domāju kad zēns ir aizgājis no manis prom, līdz sajutu viņa roku uz savas.
- Vai tavi vecāki zin to ? - zēns maigi man jautāja.
- Nē , - Godīgi atbildēju viņam.
- Kāpēc ? - Zēns šokēti ievaicājās , kas lika man palūkoties uz viņa. Es ielūkojos viņa acī , nepārtraucot acu kontaktu , nopūtos.
- Viņiem nav laika ne man , ne tam kas notiek ar mani , - Ar rūgtumu balsī atbildēju zēnam , un atceros vakardienas strīdu ar māti.
- Es nesapratu, - Zēns apmulsi , sacīja, un pakasīja pakausi.
- Jau kopš manas dzimšanas vecāki ir viemēr strādājuši, no paša rīta līdz vēlam vakarām . Viņi tik pa naktīm bija mājās, bet kad man palika deviņi gadi, mani vecāki sāka braukāt apkārt pa pasauli darba darīšanās, un tik reizi mēnesī atbrauc mājās pārliecināties vai šeit viss ir kārtībā. Nekad viņiem nav rūpējis kā man iet , vai man ir draugs, simpātīja, kā skolā. Ne reiz es neesu ar viņiem svinējusi nevienus svētkus kurus katra normāla ģimene svin kopā. Viņiem neitresē kas ar mani notiek. Tik darbs , darbs un darbs, - Lūkojoties tālumā uz kādu pusaudžu pārīti, es Jungkookam pastāstīju to, ko nevienam nekad neesu teikusi. Kaut vai viņš bija slavenība un mans elks, es jutu kad viņam varu uzticēties. Beidzot kaut uz pāris minūtēm bija kāds kuram es rupēju.
- Ak Dievs Greisa, man ir žēl teivis, tas ir šausmīgi, - zēns šokēts žēloja mani, bet tad pēkšņi ievaicājās, - Ko tavi draugi saka par to ? -
Es norījusi asaru kamolu, ielūkojos viņa acīs.
- Man nav draugu, - Klusi nočukstēju. Zēna acis paliks kā pogas, un viņa sauja bija pie viņa mutes.
Zēns grasījas man jau ko teikt, bet viņam sāka zvanīt telefons. Viņš ātri to izmakšķerēja sev no kabatas un pielika sev pie auss.
- Tae es drīz būšu, čau ! - Zēns ātri nobēra, un ielika telefonu atpakaļ kabatā.
- Ah, Greisa, man ir jāiet, - Zēns klusām novilka, un skatīja uz savām kedām.
- Tas nekas, vismaz man ir prieks kad man bija iespēja ar tevi satikties, jo šodien netieku diemžēl uz jūsu koncertu, - Mazliet iesmejoties atbildēju. Kad biju ieminējusies par viņu koncertu, zēns ieplezdams acis, palūkojās uz manis.
- Kā netiec ? Tev nav biļetes ? Vai kā ? - Zēns ātri nobērdams jautāja, un apjucis lūkojās uz manis. Es par viņi sejas izteiksi viegli iesmējos. Ak , es tik sen nebīju jutusies tik labi .
- Ir man biļete, bet es nevēlos šāda paskatā kur iet, - Nodurdama galvu uz leju, atbildēju. Zēns kādu brīdi klusēja, un tad pēkšņi sāka smieties. Es apjukusi paskatījos uz viņa.
- Kas te tik smieklīgs ? - Paceldama vienu uzaci uz aukšu, jautāju.
- Es tā padomāju, un sapratu kad man ir vienalga kādi tev ir iebildumi, tu nāksi man tagad līdzi, - Zēns pasmaidot savu burvīgo smaidu, noteica, un ar vienu rokas tvērienu viegli mani uzrāva sev līdzās, kājās.
Es apjukusi izrāvos no viņa, un atkāpos vienu soli no viņa.
- Es nesapratu, - Godīgi sacīju zēnam.
- Nu kā, es nevēlos tevi vienu šeit atstāt, jo man bail kad ar tevi kas var notikt, tāpēc tu nāksi man līdzi uz lielo koncerta zāli kur man tulīt būs mēģinājums, - Zēns smaidot platu smaidu, sacīja. Dzirdot viņa sākāmo man acis palika kā pogas. Ak Dievs, viņš uztraucās par mani, pie tam vēlās lai eju ar viņu uz grupas mēģinājumu . Tas ir tik kolasāli, Jejj..
- Es ... - Zēns man neļava pabeigt teikumu , kad viegli mani parāva sev līdzi, nu neko , nāksies iet.
Kād pēc piecpatsmit minūšu gājiena, un neveikla klusuma, mēs bijām nonākuši pie lielās koncertu zāles, tik tad es sapratu pa tiešām kas tagad notiek. Caur visu ķermeni pārskrēja baiļu tirpas, un kājas sāka drebēt. Es pa visam drīz satikšu visus pārējos zēnus. Varbūt viņi nav nemaz tik jauki kā Jungkooks ? Varbūt tik uz skatuves un video viņi ir tie mīlīgie, un dzīvē ir tie sliktie puiši ? Ahh .. tad jau redzēšu.
- Greisa, tev viss labi ? - Mani no domām izrāva zēna saldā balss.
- Am , jā , kāpēc gan ne ? - Mazliet iesmējos nervozos smieklos , jautāju zēnam, un sekoju līdzi , kas jau gāja iekšā ēkā.
Ienākot iekšā es tik spēju noelsties. Šeit bija tik skaisti . Sienas bija Bēši rozā, un pie tām karājās daždažādu grupu fotogrāfijas. Grīda bija no baltām linuleja, un griesti no kaut kādām četrstūra plāksnēm.
Es klusām sekoju līdzi Jungkookam , kas man bija tik puss metru uz priekšu.
- Greisa nāc , - Zēns pagriežoties pret mani sacīja , un sniedza roku. Es nedroši satvēru to , un jau atrados zēnam pie sāniem.
Tik nieka pāris sekundes bija klusums, līdz mēs apstājāmies pie kādām durvīm caur kurām bija dzirdamas zēnu čalas un smiekli . Atkal tā debīlā sajūta pārskrēja pār ķermeni.
- Nāc , iepazīstināšu tevi ar pārējiem, - Zēns smaidot noteica, un atvēra durvis.
Ieejot telpā , visi zēni apklusa, un lūkojās te uz mani , te uz Jungkooka .
- Amm, - Gari novilka Tae, un piecēlās kājās. Varēja manīt kad visu zēnu sejās bija šoks. Ar mani bija tā pat, tik trakāk.
- Zēni šī ir Greisa , - Jungkooks smaidot sacīja, un norādīja uz mani . Ak Dievs, tik neveikli. Es pilnīgi nezināju ko teikt.
- Prieks iepazīties Greisa, - Pirmais atjēdzās Jimin kas mani sveicināja, drīz pievienojās pārējie zēni. Ak Dievs, es gan jau izkatījos kā biete.
- Aww, viņa izkatās tik mīlīga, - Tae pasmaidīdams savu mīlīgo smaidu , sacīja, kas lika man no kauna saķert ar plaukstām seju . Vienīgais ko dzirdēju bija Jungkooka čuksti lai pret mani izturās saudzīgi . Zēns noņema man no sejas rokas, un uzsmaidīja uzmundrinoši.
- Nu ko Greisa , esi gatava jaunam piedzīvojumam ? - Zēns smaidot platu smaidu , man jautāja.
- Kādam ? - Apmulsusi lūkodamies zēna acis, jautāju.
- Kā kādam ? Šim protams , - Zēns smejoties sacīja , un parāva mani sev blakus sēdēt . Sanāca tagad tā kad sēdēju starp Tae un Jungkooku.
- Greisa , kas tev ar vaigu ? - Pēkšņi ievaicājās J-Hope .
- Am, mazs negadījus, - Samulsusi atbildēju zēnam, un novērsos no viņa acu skatiena.
- Uh , bet izskatās sāpīgs, - Sacīja Tae.
- Tas gan , - Gari nopūšoties atbildēju, un nolaidu skatienu uz leju.
- Greisa, viss labi ? - Jungkooks viegli pieskaroties manai rokai, jautāja.
- Man liekas man vaidzētu iet, - Es klusām čukstus atbildēju zēnam.
- Kāpēc ? - Zēns sašutis iesaucās, pievērzdams pārējo skatienus. Sasodīts..
- Es šeit jūtos lieka, - Klusām pateicu zēnam patiesību . Lai kā es dievinātu šos zēnus, es jutos nepareizi šeit atrazdamās, vai arī labi. Es vienkārši biju pārāk apmulsusi.
- Tā nav sirsniņ, - Iesmejoties sacīja Tae.
Sirsniņ ? Ko ?
- TAE ?! - Dusmīgi norūca Jungkooks, liekot zēnam apgriest acis, un iesmieties. Viņš izskatījas tik mīlīgi , aww.
- Viss labi , es nu iešu , - Es klusām noteicu , un cēlos kājās lai ietu prom .
-Lūdzu Greisa paliec uz koncertu , ne katru dienu nākās sastapties kar kādu meiteni kas nespiedz un nemetās ap kaklu, nu , nesaku kad man nepatīk fanes , tik brīžiem tas krīt uz nerviem, tāpēc lūdzu paliec , - Jungkooks saķerdams viegli manu roku, sacīja man , liekot pārējiem zēniem piebalsot viņam .
Gari nopūzdamās piekritu viņu piedāvājums , liekot sēniem no prieks iekliegties, un sākt muļķoties. Viņi tik tiešām uzvedās kā mazi bērni, bet es šos mazos bērnus dievināju, jo īpaši viņu.