Šī bija kļūda. Es to sapratu brīdī kad pārkāpu pāri skolas slieksnim. Visi uz mums skatījās un tad sāka sačukstēties.
Es mēģināju nemanāmi tikt prom no Stefana, taču viņš vēl vairāk pievilka mani sev klāt. Mana sirds nenormāli dauzījās, likās, ka tā tulīt izlēks ārā man pa muti. Man nepatika būt uzmanības centrā.
-Nomierinies!-Stefans nočukstēja pieliecies man tuvāk.
Es neatbildēju, jo nevarēju parunāt. No šī visa nav nekādas jēgas, nu vismaz man tas neko noteikti nedos. Stefans nevar tikt galā ar savu dzīvi, tādēļ uzspiež man uz jūtām, lai viņam nav tik grūti. Vēl man ir laiks šo visu izbeigt. Beigu beigās es gribēju Stefanam par visu atriebties, kādēļ man viņam vajadzētu palīdzēt.
Es esmu stulba.
Kad mēs ieejam bioloģijas kabinetā, es dodos uz savu vietu un Stefanu negaidu. Būs labāk, ja viņš nesēdēs man blakus.
Apsēdusies savā vietā un izņēmusi grāmatas, es noliecu galvu, lai it kā neviens mani neredz. Man nav vēlmes redzēt klasesbiedru ziņkārīgos skatienus.
Kādu brīdi gaidījusi, kad krēsls blakus man neizkustās no savas vietas, es pārlaižu skatienu pār klasi un pamanu, ka Stefans ir apsēdies savā vecajā vietā blakus saviem draugiem un Sofijas "meitenēm". Tā arī ir labāk, es tur neiederos, mana vieta ir klases priekšā, nostāk no pārējiem.
Sofija ir speciāli noliekusies tieši priekšā Stefanam un es redzu, kā viņš neatlaiž savu skatienu no viņas ķermeņa. Ja viņš tik ļoti vēlas tikt vaļā no meiteņu bariem, tad varbūt arī viņam ir nedaudz vairāk jāpatēlo, ka starp mums kaut kas ir. Riebumā novērsusies, es pievēršu uzmanību skolotājai un izslēdzu viņu no sava prāta. Galu galā uz skolu ir jānāk mācīties, nevis uztraukties par savu draugu pulku un izklaidēm.
---
Nākamās stundas līdz pusdienām man nav kopā ar Stefanu. Es viņu nesatikšu, tādēļ esmu izlēmusi, ka pusdienas ēdīšu citur. Nav jau tā, ka es jebkad pusdienas ēdu kopā ar citiem. Es parasti paņemu ēdienu un eju uz bibliotēku, bet šodien es iešu paēst kur citur. Ārpus skolas.
Kad noskan zvans uz starpbrīdī, es ātri savācu savas mantas, aizskrienu uz skapīti un ļoti ātrā solī izeju no skolas, ik pa brīdim pārbaudot vai Stefans nav mani pamanījis.
Izejot no skolas teritorijas, es beidzot ievilku dziļu elpu un centos nomierināties. Man bija stunda laika, pietiekoši, lai izdomātu kā pateikt Stefanam, ka es nevēlos turpināt šo teātri. It kā jau nevienam nebija pateikts, ka esam kopā, taču es šodien ierados skolā ar Stefanu pie sāniem un tas bija pietiekoši, lai pa visu skolu izplatītos simtiem baumu.
Man iepīkstējās telefons, Stefans bija atsūtījis ziņu.
Stefans: Kur tu esi? Vai aizmirsi par mūsu norunu? Gaidu tevi pie pusdienu zāles.
Es neatbildēju, godīgi sakot man bija vienalga, lai viņš pats tiek galā.
Stefans: Ja tu esi aizbēgusi, tad es tevi atradīšu un tev būs problēmas.
Stefans: BEA! Atbildi man!
Izlasījusi viņa ziņas, es noslēdzu telefona skaņu un iemetu to somā. Nezin kādēļ, bet uz manas sejas parādījās neliels smīns.
Ilgi nedomājusi, es aizgāju uz tuvāko Starbucks. Pasūtījusi kafiju un smalkmaizītes, izgāju apsēsties ārā pie galdiņiem, jo iekšā bija pilns ar cilvēkiem.
Ārā nebija pārāk vēss, tādēļ es droši varēju kādu laiku pasēdēt šeit. Atradusi brīvu vietu, es noliku savas mantas un paņēmu telefonu, lai kaut kā patērētu savu brīvo laiku.
Man bija atnākušas 20 ziņas un 5 neatbildēti zvani no Stefana.
Viņš tagad noteikti no dusmām vārījās, bet es netaisījos ar viņu tagad skaidroties. Protams, man prāta bija dažas šausminošas domas par to, ko viņš ar mani varētu izdarīt, kuru dēļ, man pār ādu pārskrēja nepatīkami šermuļi.
---
-Kas tev ir ienācis prātā? Es tevi visur izmeklējos!- Satrūkusies pacēlu galvu un pamanīju pārskaitušos Stefanu. Viņš no dusmām bija palicis sarkans.
-Man tev nekas nav jāpaskaidro.-Teicu, kamēr knibinājos ap savu kafijas krūzi. Stefans pavilka man blakus esošo krēslu tālāk no galda un ap apsēdās man pretī.
-Kopš kura brīža tu esi kļuvusi tik droša, ka sāc man runāt pretī?-Viņš bija ļoti dusmīgs
-Ja neesi pamanījis, es vienmēr tāda esmu bijusi.- Stefans skaļi izpūš elpu un paskatās uz zemi.
-Bea...Mēs nevaram nepārtraukti strīdēties, ja vēlamies, lai citi mums notic.-Puisis saka, izlaižot roku caur saviem matiem.
-Runājot par to. Es negribu tajā vairs piedalīties. Es nevaru mierīgi iziet cauri skolai, jo uz mani ir pablenzuši visi.-
-Man vajag tavu palīdzību.-
-Tiec pats ar visu galā.Pasaki, ka esi gejs. Atrodi sev meiteni kura tev patīk un beidz nepārtraukti siekaloties, ja tu redzi kādas pēcpusi.-
-Tas nav vienīgais iemesls.-Viņš saka.
-Kāds tad tas ir?-Ak kungs! Es viņa dēļ sajukšu prātā.
-Es tev to nevaru teikt, vismaz pagaidām.-
-Pajautā Sofijai. Viņa tev ar lielāko prieku palīdzēs. Jūs būsiet ideāls pāris. -Savākusi savas mantas, es pieceļos un ātri sāku iet atpakaļ uz skolu.
Nekur tālāk par kafejnīcas stāvlaukumu netieku, jo Stefans mani panāk, sagrābj manu roku un sāk vilkt mani uz savas mašīnas pusi.
-Ko tu dari? Es sākšu kliegt!-Viņa satvēriens ir tik stiprs, ka es varu derēt, ka man tur būs zilumi. Tikt no viņa tagad prom ir neiespējami.
Stefans atrauj mašīnas durvis un mani burtiski iegrūž tajā, uzreiz aizcērtot durvis.
Kas noteik?
Mana sirds dauzās kā negudra un es elpoju tik strauji, ka man sāk reibt galva. Man ir tāda sajūta, ka tūlīt noģībšu. Pār vaigu lēnām norit asara. Man ir bail.
Mēs sākām braukt un es domāju, ka mēs braucam atpakaļ uz skolu, taču viņš nogriežas uz otru pusi. Viņš mani nogalinās, vai ne?
-Kur mēs braucam?-Jautāju, pēc iespējas mierīgākā balsī.
-Ne uz skolu.-Viņš aizkaitināts atbild nepaskatoties uz mani.
-Uz kurieni?-
-Es teicu. NE. UZ. SKOLU!-Stefans iekliedzas un uzsit pa stūri.
Man ir ļoti bail. Vienai asarai seko nākamā, līdz vaigi paliek slapji, tādēļ es pagriežu galvu uz loga pusi, lai Stefans neredz, ka raudu. Lai viņš neredz, cik vāja es patiesībā esmu.
Man ļoti nepatīk šī daļa.
YOU ARE READING
-Ja Vien Tu Zinātu...
Teen Fiction"Ja vien tu zinātu, cik ilgi es jau vēlos tev to pateikt...-Viņš čukstēja, lēnām pieskaroties manam vaigam..." --- Bea O'Konella. Viens notikums izmainīja pilnībā visu viņas dzīvi. Neaudzinātā un izlutinātā, bagāto vecāku meita. Tāda viņa bija kādre...
