-Ja Vien Tu Zinātu...

Chapter 14

Bija pagājušas jau divas nedēļas kopš mēs ar Stefanu sākām izlikties, ka esam kopā. Viss ritēja diezgan gludi. Mēs visu laiku nestrīdējāmies. Taču, manuprāt, cilvēki tam neticēja. Meitenes skolā man jautāja par Stefanu un mūsu "attiecībām", es tikai atbildēju, ka esam kopā. Es ar Stefanu, labākajā gadījumā biju pārmijusi vien dažus vārdus. Mēs skolā nesarunājāmies, vienkārši slājām viens otram pakaļ un pēc stundām devāmies katrs uz savu pusi pat neatvadoties. Dažu cilvēku attieksme patiešām bija manījusies. Ar mani kāds vēlējās sarunāties, taču es nevēlējos, tādēļ izdomāju iemeslus kādēļ nevarēju palikt un sarunāties. Turpretī, citi mani ienīda vēl vairāk. Meitenes kuras bija sapņojušas par Stefanu mani necieta, jo biju viņu viņām "atņēmusi".

Stefans, protams, neko īsti nemainīja. Es ik pa laikam pamanīju, ka viņš ar kādu flirtē, taču man bija vienalga.

Pašlaik viņš atradās mana brāļa istabā kopā ar Greju, Morganu un kādu meiteni kura it kā ir kāda viņa bērnības draudzene. Es nebrīnos, ja viņi drīz viens otram raus nost drēbes.

---

Es sēdēju savā gultā un pildīju mājasdarbus, lai arī bija piektdiena, jo man nebija nekas cits labāks ko darīt, līdz brīdim kad no durvju puses atskanēja klauvējiens.

Ātri izlēkusi no gultas aizgāju atvērt durvis un aiz tām stāvēja man tētis. Bija pagājis vismaz kāds mēnesis kopš pēdējo reizi viņu redzēju.

-Tēt!-Es iesaucos un ierāvu tēti stiprā apskāvienā.
-Tu beidzot esi atpakaļ, tu man tā pietrūki!-Čukstēju.

-Tu man arī. Piedod, ka biju prom tik ilgi. Mēs nebijām plānojuši tik ilgi palikt, tomēr radās daži neieplānoti notikumi un sapulces. Toties mums tagad pieder vēl viena firma Ņujorkā.-Tētis teica, kad es beidzot biju viņu atlaidusi.

-Tas nekas, man svarīgākais ir tas, ka tu beidzot esi mājās.-Atbildēju, atspiedamās pret durvīm. -Man prieks, ka dabūji firmu.

-Hanna lejā pagatavoja vakariņas, tu varbūt vēlies mums piebiedroties?-Viņš teica.

-Protams, es tikai ātri izslēgšu datoru. Vai tu jau satiki Greju?-Jautāju.

-Jā, mēs atbraucām jau pirms dažām stundām, Grejs teica, ka guli, tādēļ nevēlējos tevi traucēt.-

-Skaidrs.-Atbildēju un iegāju istabā.

Ieejeot virtuvē, uzreiz pamnīju Hannu. Viņa bija mana tēta vecumā, tomēr izskatījās, ka viņa varētu būt mana vecākā māsa. Viņa ļoti atšķīrās no mammas un es nespēju saprast kādēļ tētis bija ar viņu kopā.

-Bea, Saulīt!- Viņa iesaucās, kad pamanīja mani un ātri pieskrēja pie manis un ievilka mani ļoti neveiklā apskāvienā. Hanna ļoti centās man iepatikties, taču tas viņai neizdevās. Nekas nevarētu aizstāt mammu.

Mēs apsēdāmies pie galda un sākām vakariņot. Tētis sarunājās ar Hannu, taču es klusēju un neiesaistījos viņu sarunās.

-Vai tad Grejs mums nepievienosies?-Pēc kāda laika ierunājos. Brālis vienmēr ēda kopā ar mums.

-Viņš kopā ar draugiem atkal ēd to neveselīgo ēdienu. Picas un burgerus.-Tētis atbildēja.
-Vispār, ko Džeimsa puika dara pie mums?-

-Tu domā Stefanu? Tēt, viņš ir Greja labākais draugs.-Atbildēju, nenovēršoties no ēdiena. Es negribēju runāt par Stefanu, kur nu vēl pie vakariņu galda. Tētis nemaz nezināja kas pa šo laiku ir noticis. Viņš nezināja, ka Stefans ir mans neīstais puisis.

-To es zinu, taču man likās, ka tu viņu ciest nevari un tādēļ viņš pie mums nekad nenāca.-Viņš pasmīnēja.

-Man joprojām viņš nepatīk, vienkārši, pa to laiku kamēr biji prom daudz kas mainījās.-Teicu.
-Hanna? Vai tu, lūdzu, varētu man padot sulu?-Jautāju, lai mainītu tēmu. Hanna pasniedza man sulas paku un es pamnīju mirdzošu gredzenu uz viņas pirksta. Manas acis iepletās un es skaļi ievilku elpu.