-Ja Vien Tu Zinātu...

Chapter 35

"Bēdz!"  Bija mana pirmā doma.

Stefans nekustējās un skatījās uz mani, es darīju tieši to pašu.

Viņš bija pienācis pie manis, jo nezināja, ka tā esmu es, viņš bija cerējis, ka man pagriežoties,  viņš sastaps kādu citu meiteni, tā vietā biju es.

-T-tu šovakar izskaties ļoti skaista!-Viņš klusi ierunājās. Izskatījās, ka Stefans kautrējas. Mani vaigi piesarka un es nolaidu skatienu līdz Stefana kurpēm.

Man vajadzēja saņemties.

Ievilkusi sevī pēc iespējas vairāk skābekļa, atkal paskatījos uz Stefanu. Viņš joprojām nebija nolaidis savas acis no manis.

-Tu arī neizskaties slikti. Nezināju, ka tev patīk mūzikli.-Teicu, norādot uz viņa tērpu.

-Tas ir vienīgais mūzikls, kas man patīk, kā arī vienīgais uz kuru esmu bijis.-Stefans iesmējās.

Starp mums iestājas neveiks klusums. Neviens no mums nezināja ko teikt vai darīt. Stefanam pār plecu spēju saredzēt, kā Teilors dejo ar gaišmataino meiteni.
Stefans pavēra muti, lai ko teiktu, taču uzreiz to aizvēra.

-Stefan, es tevi visur izmeklējos!-Kāda meitene satvēra puisi aiz elkoņa un parāva uz savu pusi. Stefans nopūtā un aizvēra acis.

Es atkal paskatījos uz meiteni.
Viņai bija īsa apspīlēta kleita uz ļoti tievām lencītēm melna maska, līdzīga manai.
Viņas izskats pilnībā neatbilda tēmai.

-Torij...-Stefans ierunājās.

Nopietni? Torija? Meitene no kino?

-Kādēļ tu runā ar manu puisi?-Viņa uzrūca, man gribējās pasmieties. Vēlviena meitene, kas noticēja, ka ir Stefanam svarīga.

-Es neesmu tavs puisis.-Stefans attrauca, liekot Torijai stāvēt ar pavērtu muti.

-Amm, es jūs netraucēšu. Redzu, ka tev ir kāda labāka deju partnere.-Teicu, paskatīdamās uz Stefanu.

-Bea...-Viņš ierunājās

-Stefan, kādēļ tu viņai pievērs uzmanību, tu neredzi, ka es esmu tev blakus...-Torija aizsvīlās. Man nebija vēlmes klausīties viņu strīdu.

Kādēļ viņš bija uzaicinājis Toriju? Izskatījās, ka viņš bija atgriezies vecajās sliedēs.
Man vajadzēja svaigu gaisu, uz kādu laiku vajadzēja tik prom no cilvēku pilnās telpas.

Nevienam neko nesakot, izgāju no zāles, pie reizes paņemdama savu mēteli.
Es izgāju no ēkas pa pagalma durvīm, kur man pretī pletās lielais dārzs. Vismaz, cik spēju atcerēties vasarā šeit ziedēja simtiem ziedu, kas bija šeit iestādīti dēļ mammas vēlēšanās. Tas bija noticis pirms manas piedzimšanas, taču zināju, ka viņa noteikti bija lielā sajūsmā, kad to pirmo reizi ieraudzīja. Katru gadu atgriežoties muižā viņas emocijas nemainījās. Dārzs bija viņas mīļākā vieta.

Es noņēmu masku un ieliku to mēteļa kabatā.

Visa milzīgā muižas teritorija bija apgaismota un ierobežota ar sētu. Apgaismojums, šobrīd, bija ļoti nepieciešams, bija vēls ziemas vakars. Pēc pusstundas būs pusnakts.

Es nokāpu pa pakāpieniem un lēnām devos dziļāk dārza. Man vajadzēja turēt kleitu paceltu, lai tā neviktos pa sniegoto eju, es nevēlējos to sabojāt.

Šovakar bija ļoti skaistas debesis, tajās skaidri varēja saskatīt zvaigznes. Šādi vakari bija man vismīļākie. Jau kopš bērnības, man ir paticis vērties tumšajās debesīs un domāt, kas ir tur, ārpus mūsu zemes orbītas.