Aizmirstais talants

42.Nodaļa

Šķita ka laiks apstājas, kad atskanēja šāviena skaņa. Mana redze sāka migloties no asarām, kas lauza ceļu uz manu vaigu.  Es metos skriet pie savas mammas, kas nu jau nekustīgi gulēja uz asfalta. Mani saķēra divas spēcīgas rokas un es dariju jeb ko, lai izlaistos, es situ, skrāpēju  un pat spēru, bet spēcīgās rokas mani neatlaida. Pat no attāluma es redzeju savas mammas tukšās acis vēramies pret mani. Es redzēju jā sarkanai pleķis viņai apkārt paliek ar vien lielāks un lielāks.  No manas mutes izlauzās kliedzieni un ar acs kaktiņu es redzēju kā viņa iekāpj mašīnā ar pretīgu smīnu un aizbrauc prom, paņemtdama manu brāli. 

Es jutu kā spēcīgās rokas mani pagriež pret viņu, liekot ieskatīties viņa brūnajās acīs. Es vēljoprojām pretojos cenšoties tik pie savas mammas, taču viņš mani nelaida.

"Medison! Lūdzu paklausies." Viņš lūdza un viņa balsī bija dzirdama līdzjūtība. Taču es neklausijos, jo es nespēju zaudēt arī savu māti.

"Lūdzu, Medison!" 

Un es vienkārši sabruku, man bija pilnīgi vienalga par asfaltu, kas skar manus kailos ceļus, es pielikusi plaukstas priekšā sejai raudāju. 
Es jutu, ka Maikls man notupjas pretī, viņš uzmanīgi pievilka mani sev klāt un apskāva. Maigi braucot pār manu galvu ar roku, viņš mierināja mani.

"Medison, mums jābrauc prom." Viņš klusi nočukstēja, liekot man ieskatīties viņa acīs. Es tikai spēju viegli, piekrītoši pamāt ar galvu.

Piecēlis mūs abus viņš gāja uz mašīnas pusi un attaisijis man pasažiera puses durvis gaidīja, kad iekāpšu.  Iekāpusi viņš tās maigi aizvēra un apgājis apkārt mašīnai pats iesēdās.

Es vēroju tukši vēros pa mašīnas logu, vēroju kā man garām aizslīd mājas un koki. Manas asaras Jai bija pārstājušas ritēt pār maniem vaigiem, bija palikusi tikai tukšuma sajūta. Nekad nebiju domājusi, ka šādi aizies mana mamma. Tā ir mana vaina, kapēc es jau tad nedari, kaut ko lietas labā. Ja mēs ar Brendonu nebutu kļuvuši par tādiem ienaidniekiem un konkurentiem, varbūt mana mamma vēl būtu šeit pie manis

Es pamodos patumšā istabā un nesapratu kā šeit nokļuvu. Palūkojoties uz logu pusi, kas bija vienīgais gaismas avots šajā telpā es sapratu, ka ir vakars. 
Atsaucot atmiņā visu, kas notika es pievilku kājas sev klāt un zem segas, kas bija man jau uzklāta, saritinājos kamolā un ļāvu asarām tecēt pār saviem vaigiem. Es vienkārši nespēju samierināties ar to, ka vairs ne kad neredzēšu viņu smaidot un es vairs nekad nespēšu viņu apskaut.  Es esmu tik daudz darījusi viņai pāri, pamaz pavadiju laiku ar viņu. Es nekad tā īpaši neesmu satikusi ar savu mammu, bet tas nemaina faktu, ka viņa ir mana mamma, nu jau bija.

Es nezinu, cik ilgi es te tā gulēju. Pagāja kāds labs brīdis,kad durvis pavērās un pa tām kāds iesoļoja. Es dzirdēju, kā kaut kas tika nolikts uz nakts skapīša un juta kā šī persona iesēžas gultā. Jutu, kā viņš ar savām spēcīgajām rokām ieliem mani savā klēpī. Es atspiedu galvu pret viņa krūtīm un jutu viņa rokas apvijamies ap mani,ievelkot mani sargājošā apskāvienā.

"Es tev atnesu vakariņas." Viņš klusi noteica.

"Es negribu ēst." Atbildēju pati nepazīstot savu balsi, es jutu viņa karto elpi, kad viņš smagi nopūtās.

"Tu domā,ka neļaušu tev neest?" Viņš klusi jautāja un ar vienu roku pēc kaut kā pastiepās, jau pēc brīža sapratu,ka viņš bija ieslēdzis nakts lampu,kas lika man sažmiekt acis uz īsu brīdi.

Maltīte ko viņš bija atnesis bija salāti ar apelsīnu sulu, viņš laikam saprot,to ka man galīgi nav apetītes.

Es lampas gaismā uz viņas rokas ieraudziju skrāpējumus, kas bija nagu formā, es viegli ar pirkstu tos aizskāru un tad sastingu saprotot,ka to biju izdarijusi es.

"Piedod." klusi teicu no kauna, un noliecu galvu.

"Neraizējies, viss ir kārtībā."  Viņš viegli saņēma manu roku savējā.

"Bet..." Es iesāku,taču viņš neļāva man turpināt.

"Es pilnībā tevi saprotu,medison."Viņš ieskatoties manās acīs noteica un uzspieda man uz pieres skūpstu.

"Bet tagad tev ir japaēd. Tu ēdīsi pati vai arī man tevi pabarot?" Viņš ar viltīgu smīnu jautāja.

"Es varu paēst pati." Atbildēju un izrāpos no viņa klēpja un paņēmu šķīvi ar salātiem rokās, sākot tos lēnām ēst.

Viņš vēroja mani kā es ēdu, un mani jau saka mākt domas par to, ka viņš varbūt raizējas, ka es to ēdienu ātri Pametu zem gultas, vai kā citādi tieku no tā vaļā, lai tikai man tie nebūtu jāēd.

Apēdusi pēdējo kumosu no salātiem un izdzērusi pēdējo malku no apelsīnu sulas es palūkojus un Maiklu, kurš vēljoprojām mani vēroja.

"Kas?" Es nedroši iejautājos.  Viņš tikai noraidoši papurināja galvu un piesēdās man tuvāk.

"Es vienkārši aizdomājos." Viņš piepilda.

"Par ko?" Jautāju viegli pasmaidīdama.

"Medison, tu man tiešām patīc un Padari traku!" Viņš iesaucās, pārsteidzot mani, taču liekot man arī pasmaidīt.

Takā mans veselības stāvoklis ir pasliktinājies un man ir piespriests stingrs mieža režums, tad diemžēl daļas būs retāk. Lūdzu piedodat par to. Bet, hey! Es šo stāstu taisos pabeigt, tapēc nesākat domāt, ka pazudīšu pa visam.
Mīlu jūs visus ❤️❤️❤️

~Mopsītis 🙈🙉🙊