"Man liekas, ka kāds atnāca. Es aiziešu pārbaudīt." Maikls ierunājās un vienkārši aizgāja, vairāk neko nepaskaidrojis. Mēs abi ar Džasperu nolūkojāmies, kā viņš aiziet un mēs abi sapratām to, ka tā ir tikai atruna. Tas bija lasāms viņa sejā. Taču neviens no mums viņu neapturēja, jo mēs abi viņu sapratām. Arī es velos tikt no šejienes prom, lai tiktu uz kādu klusu stūrīti, jo emocijas draudēja uzprākt. Un Džaspers ļoti labi saprot šo situāciju. Viņš kādu brīdi vērās durvīs, pa kurām tiko bija izgājis Maikls, un tikmēr es vēroju viņu. Viņa sejā nebija lasāma praktiski neviena emocija, tik prasmīgi viņš tās noslēpa.
Viņš paversa savu skatienu pret mani un smagi nopūtās."Tas laikam ir arī viss." Viņš pasniedza man dokumentus. Es tikai saprotoši pamāju at galvu un neatvadijusies izgāju no viņa kabineta. Aiztaisijisi aiz sevis durvis un pagriezusies, lai ietu uz priekšu, es apstājos kā zemē iemieta. Garāžas durvīs stāvēja Maikls. Viņš bija atstutējies pret durvīs un vēroja skatu, kas pavērsās no garāžas durvīm. Viņš bija tik salauzsts, ka to pat varēja pamanīt, tad kad viņš stāvēja ar muguru pret mani. Es knapi novaldijos lai nesāktu raudāt. Manā kaklā bija iemeties dzeloņdrāšu kamols un tas dīvaini surkstēja. Mana redze sāka migloties, taču es tam centos pretoties. Es sapratu, ka man pēc iespējas ātrāk jātiek prom no šejienes, tapēc ātrā solī sāku iet uz izejas pusi. Tuvojoties viņam mana sirds saka pukstēt arvien straujāk un straujāk, šķita, ka tā tulīt izleks no mana krūškurvja. Pagājusi viņam garām centos neatskatīties, lai arī cik grūti tas nebūtu, šķita, ka mana galva taisās pati par sevi paskatīties atpakaļ, lai redzētu viņa seju. Piegājusi pie viņa motocikla es paņēmu ķiveri rokās un uzskāpu uz motocikla. Taisījos jau likt ķiveri, taču paceļot acis, paskatijos uz viņu. Viņa acis bija iemietas uz leju un izskatijās, ka viņa mani nav pat pamanījis. Varēja redzot to, cik viņš dziļi ir iegrimis domās, man pilnīgi gribējās pajautāt par ko viņš domā, taču neuzdrošinājos.
Uzlikusi ķiveri, es iedarbināju motocikla dzinēju un izbraucu no servisa stāvietas, iebraucot pilsētas ielās. Es taisnā ceļā braucu uz vieto, ko man jāsauc par mājām, lai gan tur es tā nejūtos. Šķiet, ka drīz varēšu apsveikt Makenziju, viņas plāns drīz būs izdevies. Es drīz vairs šo visu neizturēšu un salūzīšu, lai gan varētu šķist, ka jau esmu salauzsta.Tikusi līdz mājām, es taisnā ceļā devos atrast Makenziju, taču tad atcerējos, ka viņa nav mājās un būs vēlu, es līgumu atstāju viņas kabinetā. Un tik pat ātri arī atstāju māju.
Es aizbraucu līdz Džozefam. Apstājusies pie viņa mājas es nokāpu no motocikla un devos durvju virzienā. Pieklauvējusi precīzi trīs reizes es gaidiju, kad viņš mani ielaidīs, taču viņš pie durvīm nepienāca. Paskatijos atpakaļ, lai pārbaudītu to, ka viņa mašīna tiešām stāv pagalmā un tā tur tiešām bija.
Pieklauvēju vēl reiz un sāku jau uztraukties, ka ir kaut kas noticis, jo dienas laikā doties uz viņa māju ir ļoti riskanti. Taču tad durvis pavērās un aiz tām parādijās Džazefa galva un pēc pāris sekundēm Malkoja, viņa suņa galva."Nāc iekšā!" Viņš paverot durvis teica un pasmaidīja.
"Kaut kas noticis? Tu tak zini, ka reāli šobrīd riskē?" Viņš aizsāka savu policista audzinošo runu kā jau policists.
"Viņa noslēdza sadarbības līgumu ar Džaspera servisu." Paskaidroju. Viņš neizpratnē sarāva uzacis.
"Ko viņa cenšas panākt?" Viņš jautāja ejot uz viesistabu un es viņam sekoju.
Ieejot viesistabā es apsēdos dīvānā un man blakus ielēca Malkojs, es viņam sabužināju galvu."Man nav ne jausmas, bet tas ir pārāk aizdomīgi draudzīgi no Makenzijas puses." Atbildēju. Viņš paskatījās uz mani un tad uz Malkoju man blakus.
"Malkoj, ārā no dīvāna!" Viņš iesaucās un vācu ganu šķirnes suns izleca no dīvāna un apsēdās man blakus kājām.
"Tēju? Kaffiju?"Viņš iejautājās.
"Neko, paldies!" Es atbildēju. Džozefs apsēdās man blakus.
"Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā lai tu izkulies no šīs situācijas." Viņš skumji paskatījās uz mani.
"Man arī nē." klusi atbdēju un paskatijusies uz griestiem nopūtos.
Jup, es beidzot uzrakstiju jaunu daļu! 😆
Paldies visiem, kas lasa manu stāstu! ❤️ Esmu tiešām par to pateicīga.
Mīlu!❤️
~Mopsīts 🖤
YOU ARE READING
Aizmirstais talants
RandomParastas meitenes dzīve, problemas un vēl lielākas problēmas. Medisonas dzīve ir sarežģīta un skola to nepadara vieglāku. Taču uzrodas vēl lielākas problēmas par līdzšinējam. Nejaušība vai tomēr liktenis, nonākt vietā, kur Medisona sev apsolījusi ne...