Sastapšanās

50 11 0
                                    

- Ez da indartsua jada.
Sieviete pieliekusies iešņāca man ausī. Šo valodu es nepazinu, bet pēc intonācijas nopratu, ka viņa mani izsmej.

Viņa saņēma manus matus un pierāva mani kājās. Pielikusi nazi, kas mirdzēja sudrabā, man pie kakla viņa izkliedza uzvaras saucienu, rādot mani saviem biedriem, kas bija sastājušies ap mums. Tie bija vīrieši. Un viņi apsauca un aplaudēja mums.

Es jutos kā pēdējais muļķis. Es nedrīkstēju novērst uzmanību! Nedrīkstēju.

Viņa mani apgrieza ar seju pret Stellu, Denti un Rumī. Katru no viņiem turēja viens vīrietis.

Stulbenis. Kad es tev tikšu klāt...!

Manā galvā atskanēja Stellas bals. Nesapratu, vai viņa to adresē man, vai vīrietim, kas turēja viņu sagrābis aiz gurniem, bet viņas acis meta zibeņus.

Noktis..ko mums darīt?!

Stella manā galvā iesaucās vēlreiz. Es ieskatījos viņai acīs.

Es nezinu Stella.

Atbildēju ar lielāko nožēlu un nogurumu kādu jebkad biju piedzīvojis. Es varētu tagad tā vienkārši aizvērt acis un ļauties, bet es nedrīkstu. Palikt nomodā ir vienīgais, ko varu darīt draugu labā.

Kamēr Stella sita uzmācīgajam vīrietim pa mīkstumiem es apjautu skaudro patiesību- viņi nebija vampīri. Tie kas mūs sagūstīja ir cilvēki. Viņu rokas un kājas ir nomālētas ar vampīru asinīm. Šī smarža mani bija mānijusi.

Es nodrebēju bailēs. Ko viņi ar mums izdarīs? Es atcerējos bērnu dienu šausmu stāstus par cilvēkiem, kas šuj vampīru ādas vestes un viņu ilķņus izmanto pudeļu korķu vietā. Nazis piespiedās tuvāk manam kaklam un es paliku mierīgs.

Pēc ilgām tīksmināšanās minūtēm mūs visus sāka grūstīt meža virzienā. Šeit bija iemīta maza taka. Man to būtu vajadzējis pamanīt. Mēs kustējāmies mokoši lēni, manas kājas kustējās mehāniski bet prāts steidzami meklēja risinājumu.

Mūsu banda tika iestumta cilvēku baram pa vidu, tādēļ sačukstēties nebija grūti.

- Noktis? Ko mums darīt?
- Es nezinu Rumī. Dente, kādas idejas?
- Viņi ir spēcīgāki. Jādodas līdzi.

Likās, ka Dente kaut ko galvā skaitļo, tāpēc liku viņu mierā, cilvēki sāka pievērst mums uzmanību.

-Ez hitz egin!
Sieviete, barvede mums uzkliedza. Viņas acis vien lika man apklust.

- Ez hitz egin? Zu zara Baski?
Pēkšņi ieteicās Rumī. Es strauji pagriezos pret viņu.

Arī barvede likās ne īsti satraukta, bet izbrīnīta gan. Viņa parādīja zīmi un visi apstājās. Mēs raudzījāmies viens uz otru. Beidzot Rumī uztvēra manu jautājošo skatienu.

- Tā ir Basku valoda. Nezinu gan, kā tā te nokļuvusi, bet viņi nepārprotami ir Baski! Šī valoda ir reta, to man iemācīja vecmāmiņa. Gan jau noderēs, viņa bija teikusi.

Basku valoda? Par tādu dzirdu pirmo reizi.

- Saki viņai, ka mēs  nenesam ļaunu.

Rumī brīdi kaut ko galvā apsvēra, tad pagriezās pret barvedi un uzsmaidīja viņai.

- Ez gara gaiztoak.
Viņa teica.

Barvede sašķobīja seju. Nebiju droš par tās nozīmi, taču neizskatījās, ka viņai vārdi patiktu. Nebiju droš par to, vai viņai vispār kaut kas var patikt.

- Bai, eta nago minotauro.
- Jā, un es esmu minotaurs viņa saka.
Rumī saraukusi pieri atbildēja.

Es atiezu ilkņus viņas virzienā. Par atbildi viņa pacēla savu nazi un iešņācās. Viņa pamāja ar roku, un mūs sāka grūstīt tālāk, cik nopratu, nometnes virzienā.

Pēc 10 minūtēm mēs nonācām aizas malā. Izrādījās, ka jāiet pāri piekaramajam tiltam, zem kura plūst akmeņaina upe. Lieliski.

Tilts protams bija vecs, dažu dēļu trūka. Margas- viena trausla virve, daudz ko nepalīdzēja.

Barvede droši aizgāja pirmā. Tad uz priekšu pagrūda mani. Es mirkli vilcinājos, bet tad nedroši un lēni viņai sekoju. Aiz manis gāja Rumī, tad Stella un Dente, kurš izskatījās diezgan nobijies.

Kad tikām otrā tilta pusē ieraudzījām mazu ciematu. Ciemata centrā atrdās ugunskurs. Es staruji apstājos un ievilku elpu. Pie tā sēdēja....


Mēness zēnsWhere stories live. Discover now