Mēness zēns

Sastingums, Siltums Un Bailes

Pamodos stīvs un akls. Redze pamazām atgriezās, galva griezās, es jutu asins garšu mutē.

Strauji piecēlos sēdus, piespiedis plaukstu galvai. Paskatījos apkārt. Rumī gulēja man virsū, savā cimdā saņēmusi manu roku. Sapurināju viņu un viņas acis atvērās.

- Noktis! Tev viss labi, tu gulēji bez samaņas...
- Man viss ir labi. Un kā tev?
- Esmu dzīva.

Es sastingu un pieķēros tuvumā esošajam ledus izcilnim.

- Rumī.. Nekusties.

Viņa paraudzījās apkārt un strauji ierāva elpu.

- Kur ir pārējie?

Viņa tikko dzirdami nočukstēja. Es šausmās paraudzījos apkārt.

Es un Rumī, mēs sēdējām uz piecus metrus liela ledus gabala. Virve abos galos bija pārtrūkusi. Mēs atradāmies sasaluša ezera vidū. Plaisājoša, sasaluša ezera vidū.

Es lēnām piecēlos kājās. Rumī man līdzi.

- Mēs varētu sasist ledu zem mums un mēģināt irties uz krastu...
- Ledus ir pārāk biezs, lai mēs sistu...
- Bet pārāk plāns, lai mūs noturētu.

Es ievilku dziļu, saraustītu elpu un centos nomierināties.

- Velc nost drēbes.

Viņa paskatījās uz mani. Viņas bālajā sejā krasi iezīmējās sasārtušie vaigi.

- Ko?

Viņa jautāja, mna neticēdama. Es arī sev neticēju, bet tā ir vienīgā iespēja.

- Velc nost jaku un džemperi. Mums nāksies līst uz krastu, lai mazinātu spiedienu. Ja gadījumā mēs iekrītam ūdenī, daļa mūsu drēbju būs somās, plastamas maisā, sausumā. Man somā ir arī iekurs, mēs varēsim sasildīties.

Viņa mirkli kavējās domās, bet tad pamāja ar galvu.

Mēs reizē novilkām jaku, tad arī džemperi. Rumī trīcēja no aukstuma, bet es vairījos viņai pieskarties. Mēs jau nebijām kaili, bet sajūta bija līdzīga.

- Aiziet.

Es drebošā balsī noteicu. Mēs apgūlāmies un sākām līst uz krasta pusi. Ezers nebija liels, bet līdz krastam bija kādi divdesmit metri, kas likās mūžība. 

Man acīs pilēja auksti sviedri. Rokas likās kā akmens kluči, es tās knapi jutu. Baidījos, ka nespēšu aizrāpot līdz galam. Mēs jau bijām tikuši pāri pusei. Vēl desmit metri. Desmit metri. Desmit... Metri....

Pa labi no manis atskanēja krakšķis. Ar spalgu kliedzienu Rumī iegāzās ūdenī.

- Rumī!

Es sastingu raudzīdamies uz sašķelto ledu. Tad no tumšā ūdens apakšas iznira Rumī! Viņa piecēlās kājās, sāka elsot un pēc brīža iesmējās saraustītus smiekus.

- Ūdens ir man līdz ceļiem!

Viņa teica. Es atvieglots piecēlos kājās. Ledus zem manis ieplīsa un es līdz ceļiem iegrimis ledus aukstajā ūdenī sāku brist uz krastu. Rumī man sekoja.

Krastā nonākuši mēs abi drebējām kā elektrizēti. Es stīvi nometu zemē somu un sāku meklēt iekuru. Nejutu ne pirkstus, ne pārējo roku. Ar grūtībām izvilcis šķiltavas un iekuru es tos noliku zemē.

Rumī man palīdzēja un jau drīz iedegās pirmās liesmas. Es atradu savā somā pat maiņas kreklus. Divus! Tā kā Rumī tādu nebija, es vienu iedevu viņai.

Viņa aizgriezās un novilkusi nost slapjo kreklu pasvieda to malā, un uzvilka manu sauso, balto maiku. Es pasmaidīju, lai to noslēptu es paņēmu viņas slapjo kreklu un turēju to virs uguns, lai tas izžūtu.

- Vai tev neliekas dīvaini, ka virve pārtrūka tieši vietās, kur bijām mēs? Un ja Dente nebūtu apmainījies ar tevi vietām, tad tagad manā vietā ar tevi būtu viņš... Gandrīz kā..
- Liktenis.

Es pabeidzu viņas vietā. Rumī raudzījās man pretī no otras ugunskura puses platām acīm.

- Pusnakts vērpēja un Mēness zēns. Liktenis...

Es klusām, vairāk sev, noteicu. Jutu, ka viņa novērš skatienu no manis. Iestājās klusums. Viņa uzvilka džemperi un jaku, es tāpat.

- Vai.. Vai gribi ēst?

Viņa prasīja. Es ziņkāri paskatījos uz viņu.

- Tev ir ēst?
- Es.. Paņēmu to no viņu somas.. Jo gribēju būt droša...
- Beidz, protams gribu!

Es centos apvaldīt smaidu. Viņa nosarka un izvilka bundžiņas ar nenosakāma satura ēdienu. Vienu padevusi man viņa attaisīja savējo un sāka ēst.

- Garšo pēc kartona, bet ir labāks nekā nekas.

Viņa ieminējās. Šoreiz es smiekus nenovaldīju. Tukšajā, kapa klusuma pilnajā ielejā atbalsojās mani nepiespiestie smiekli. Viņa man pievienojās.

Mēs pabeidzām ēst un klusēdami raudzījāmies apkārt.

- Noktis, ko mēs darīsim?

Viņas balss bija satraukta un raižpilna. Un skumja. Es apgāju apkārt ugunskuram un uzdrošinājos viņu apskaut.

- Viss būs labi. Ja kāds ir tuvumā, viņš redzēs mūsu ugunskuru. Norunāts bija doties uz Zoba smaili. Drīz satumsīs, tur mēs dosimies rīt. Tur arī satiksim pārējos.

Es to teicu pārliecinoši, bet pats tāds nejutos. Man vēderā brieda nelāga sajūta. Un manai iekšējai balsij parasti ir taisnība. Šoreiz mani tas biedēja.