Mēness zēns

Šaha Spēle

Pamodos spēji un ar nelāgu sajūtu krūtīs. Sapnī mani atkal vajāja Geils. Atkal un atkal, es sapnī atgriezos pie vietas, kur vakar zaudēju samaņu.

Krēslainā istaba pēkšņi palika gaiša, es pacēlu acis un sastapos ar viņas skatienu.

- Viss labi?

Rumī uzacs bija smieklīgi nopietni uzcelta uz augšu. Manā sejā iezagās mazs smaids.

- Jā. Viss labi. Tikai... Kas notika ar Geilu?

- Mēs nezinām. Kad mēs atradām tevi, viņš jau bija prom.

Viņa nevilcinoties atbildēja. Nu es jutos vēl sliktāk. Man bija slikta, slikta priekšnojauta.

- Man ir slikta priekšnojauta. Viņš uzbruks atkal.

Rumī pamāja ar galvu.

-Kur ir Igniss?

Viņa izsteidzās no istabas un pēc mirkļa bija atpakaļ ar brāli.

- Igniss, cik spēcīgs ir Geils? Vai viņš uzbruktu visam klanam?

Viņš brīdi domāja, bet tad nenoteikti pamāja.

- Geils grib pārņemt varu pār vampīru teritorijām. Viņš noteikti uzbruks klanam. Viņa lielākais trumpis ir tukšas debesis. Es... Zinu daudz vairāk, nekā vajadzētu.

- Tukšas debesis?

- Bez mēness. Pilnīga tumsa. Arī mēness aptumsums.

Rumī aizdomājusies iestarpināja.

- Nav brīnums, ka viņš ir akls uz varu, ja vislaik dzīvo tumsā.

Igniss klusi noteica. Es sāku nevaldāmi smieties, bet tas drīz pārauga klepū, sānam iesāpoties. Smējās arī Igniss, taču Rumī nepatika viņa joks. Viņa nogrozīja galvu un nomurmināja ko līdzīgu - "bērni".

- Un kas notika ar Stellu un Denti?

Es beidzot saņēmies jautāju.

- Viņiem viss ir labi. Viņi bija pie jūsu vecākiem un izstāstīja situāciju. Viņi raizējas par tevi, Noktis. Bet cik es zinu, par tevi Igniss, Stella nepateica. Būtu labāk, ja tu pats to izdarītu.

Igniss malziet saskuma un pamāja ar galvu. Es noklepojos, lai mazinātu spriedzi.

- Vai viņi pateica...

-Jā, bet kā tu vari iedomāties, viņos neviens neklausījās.

Rumī mani pārtrauca. Varēja redzēt, ka viņa ir aizkaitināta par vadoņa rīcību. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa piemetināja :
- Viņš gribēja viņus ielikt sprostā, par likumu pārkāpšanu, bet pieļāva, ka viņus esi piespiedis to darīt tu.

Es nebiju īpaši pārsteigts. Ko tādu jau varēja gaidīt. Serins jau nebija problēma. Ar viņu es tikšu galā. Īstā problēma bija Geils.

- Noktis, nevajag.

Es apmulsis paskatījos uz Rumī. Viņa, joprojām sakrustojusi rokas, teica:
- Es pazīstu šo skatienu. Tev kaut kas ir padomā. Kaut kas nelabs.

- Kāpēc tad nelabs?

Šoreiz sašutis biju es. Igniss tikai noraudzījās mūsos.

- Tāpēc, ka tev ir tas skatiens un tas nekad nebeidzas ar labu.

Viņa mierīgi noteica. Man tomēr galvā bija cita doma.

- Nē. Klausies. Es varu pateikt Serinam visu, ko es domāju. Varu parādīt sevi. Sprostā viņš mani neieliks.

-Noktis, nē! Kategoriski aizliegts!

-  Rumī, viņam ir taisnība. Mums nav laika. Jānokārto viss ar Serinu. Geils var ierasties kuru katru brīdi. Mums jābūt gataviem.

Beidzot iejaucās arī Igniss. Rumī atvēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, bet apklusa. Mums bija taisnība un viņa to apzinājās.

Ar Ignisa palīdzību es izkāpu no gultas. Izgāju no mājas spožajā saules gaismā. Ēna man pakļāvās un radīja patvērumu no gaismas. Biju salauzts bet pārliecināts par sevi. Man bija bail, bet es stāvēju taisni. Ar brāli pie pleciem, es iesoļoju ciema galvenajā laukumā. Pretī šā nožēlojamā Serina mājas durvīm.

Dzīve ir kā šaha spēle. Tā ir kā karš. Un man ir nākamais gājiens.