Let her go

2.nodaļa

Esmu apmierināta, ka mans rīts ir sācies ļoti labi. Sākot ar to, ka es jūtos izgulējusies un beidzot ar to, ka es šodien skolā esmu laicīgi.
"Sveika, Primora." Niklauss, atspiedies pret manu skapīti, sacīja. Šis mani uzjautrināja, tomēr piespiedu palikt sev nopietnai. "No kura laika tu ar Denisu draudzējies?" Zēns jautāja, izceldams vārdu 'draudzējies'.
"No kura laika tev tas interesē, Gregor?" Es saraucu uzacis. "Tev taisnība, man tas neinteresē." Zēns paraustīja plecus. Es izboliju acis.  "Palaidīsi?" Es jautāju, bet Niklauss ignorēja manu jautājumu. Es nekad nesapratīšu, kādēļ zēns mani kaitina,vai vispār runā ar mani. Viņš ir skolas 'populārais', bet, kas gan biju es? Ja tā padomā, viņš nemaz īsti nerunā ar mani, jo es nesauktu vārdu 'kaitināšana' par runāšanu. Varbūt viņš mani ienīst?
"Vai drīkst uzdot tev jautājumu?" Es ieskatījos zēna dzidri, tumši brūnajās acīs. Zēnam bija tumšas un biezas skroptas, kas acis izcēla vēlvairāk, padarot tās neapšaubāmi skaistas. Katra, šokolādes krāsā, matu šķipsna krita uz savu pusi. Viņa matu frizūra vienmēr bija atstāta tāda pati-nekārtīga. Nolaidu skatienu zemāk, uz viņa lūpām, kas bija sārtas un pilnīgas. Viņam sejā nebija ne mazākās nepilnības un tas mani satrauca. Viņš bija perfekts. Nav brīnums, ka meitenes viņam skrien pakaļ. Bet...es nekad neesmu redzējusi, ka viņš kādai pievērstu uzmanību...
"Droši." Zēns atbildēja, atsaukdams mani realitātē. "Kāpēc tu mani tik ļoti ienīsti?" Vārdi paši pārnāca pār manām lūpām. Zēns izskatījās apstulbis, protams, viņš negaidīja tādu jautājumu, pat es negribēju viņam tādu uzdod. "Kas tev liek domāt, ka es tevi varētu ienīst, Primora?" Niklauss, ar smīnu sejā, jautāja. Un tagad es biju apstulbusi. "Tava uzvedība par to liecina." Es centos atrast atbildi, bet neko labāk par šo neizdomāju. Zēns pasmaidīja plātāk.
"Gregors? Primora? Oho! Tas tik ir atklājums!" Nīls, viens no Niklausa draugiem, izbrīnā sacīja. Ak, nē! "Aizveries!" Niklauss caur zobiem sacīja un devās prom. "Eu, nu! Es tak tikai pajokoju!" Nīls sekoja Niklausam.

***

Nonācu mājās un uzreiz atkritu gultā.  Šodiena bija nogurdinoša diena. Man vairs nebija spēka, tāpēc nolēmu nosnauzties uz divām stundām un pēctam ķerties pie mājasdarbiem, kas man par nelaimi bija daudz.

"Neizliecies, Peidža! Es tev patīku." Niklauss čukstēja man pie auss.

Pamodos nosvīdusi. Cik ilgi es biju gulējusi? Paskatījos pulkstenī un tas rādīja desmit minūtes pāri pieciem, kas nozīmēja, ka es nogulēju tikai divdesmit minūtes. Galvā atkārtojās Niklausa, sapnī teiktie vārdi 'Neizliecies, Peidža! Es tev patīku'. Tas bija tikai sapnis, nomierinies!