Es meiteni nosaucu par Līvu. Viņai bija tumši brūni mati. Es zināju, ka man nevajadzēja viņu ņemt pie sevis, bet Līva tur bija pavisam viena un arī mazu bērnu tur taču nevar atstāt. Mēs atgriezāmies pilsētā. Tā vēl joprojām bija tāda pati, kā iepriekš. Kaut kur taču ir jābūt portālam, no kurienes uzradies šis viss. Zem galvenās ēkas mēs atradām eju uz pazemi. Tieši tur arī bija mūsu vaininieks. Zem galvenās ēkas bija milzīga zāle. Man traucēja tas, ka būtnes aura bija ļoti spēcīga. Tā varēja būt pat spēcīgāka, kā parasti.
- kas tas ir?
- pagaidām nezinu. Vēl ir jānoskaidro ko tā šeit dara. Tai ir jābūt citā pasaulē, nevis dzīvo pasaulē.
Pēc pāris minūtēm būtne mūs pamanīja. Neizskatās, ka viņa grib iznīcināt. Tā noslēpās aiz staba un mēģināja pazust. Viņa negribēja būt atklāta. Es blakus viņai atvēru portālu uz viņas pasauli. Būtne ielēca iekšā un portāls aizvērās. Viņa šeit nebija viena. Kaut kur, tajā pašā telpā bija vēl kaut kas. Tas varēja nogalināt. Bet man nenesās prāts uz galināšanu. Dīvaini, bet liekas, ka būtne, kura ielēca portālā uz savu pasauli, bija īstā vaininiece. Bet vai tā tiešām bija?
YOU ARE READING
Pazudusī
FantasyStāsts ir par kādu meiteni, kuru aizved prom no vecākiem, kad viņai ir 5 gadi. Kopš tā laika, viņa nokļūst brīnumu pasaulē, par savu spēku nemaz nenojaušot. Viņu sauc Keitrina. Vai viņa satiks savus vecākus? Kas notiks tālāk? Vai pareģojums, kas t...
