Divas Paralēles |3.daļa|✓

24. |Lūkass

Iegājām iekšā Karlo apmešanās vietā. Katnisa iedeva man mazs šūpulis ar turētāju, kurā bija mūsu dēls. Paņēmu to. Meitene apskāva manu patēvu.

-Kā tu jūties?-

-Normāli. Bēres būs parīt. Te pat, jo tā bija Deisijas dzimšanas vieta. Ceru, ka būsiet.- Meitene paskatījās uz mani un es piekrītoši pakratīju galvu, kā nekā viņa ir mana māte.

-Jūs salabāt?- Karlo nomainīja tēmu.

-It kā.- Katnisa atbildēja novēršoties. It kā? Viņu māc šaubas? Paraudzījos uz meiteni.

-Iedod paraudzīties uz Metjū.- Es noliku šūpuli uz galda. Katnisa pasmaidīja.

-Reāla kopija. Mazais Lūkijs.- Nobolīju acis. Mia ienāca telpā. Viņai vispār bija taisnïba. Metjū ļoti izskatījās pēc manis.

-Ko tu šeit dari?- Katnisa pasmaidīja un apskāva meiteni.

-Atbraucu uz Deisijas bērēm. Viņa bija man gandrīz kā māte.- Tā bija taisnība. Mia vienu brīdi bija vienīgā sieviešu dzimtes pārstāve, kuru spēju paciest. Katnisas smaids noplaka.

-Jūs abi atkal esat kopā?- Mia paskatījās uz mums. Piekrītoši pakratīju galvu. Katnisa paskatījās uz mani un vāji pasmaidīja. -Beidzot tu satiki mazo Metjū.- Mia pasmaidīja.

-Tu jau iepriekš zināji?- Ko? Katnisa novērsa skatienu.

-Viņa uzreiz uzzināja.- Katnisa atzinās. Es nesaprotu. Man bija tiesības pirmajam uzzināt.

-Nopietni? Tu man pat nepateici.- Paskatījos uz Miu. Viņa nolaida skatienu. Vainas apziņa. Tādai vajadzētu būt.

-Lūkass...- Katnisa satvēra mani aiz rokas. Paskatījos uz viņu. Meitene iemoda savā lūpā. Kāpēc es nevarēju ātrāk uzzināt? Meitene zin, kāda vara viņai ir pār mani. Viņa arī to veiksmīgi izmanto. Vienmēr. -Bet mēs tagad abi esam te, kopā ar Metjū.-

-Atvaino.- Viņa zināja, ko viņa dara. Viņa zināja, kas ir jādara un jāsaka, lai es nomierinātos. Tā ir bijis vienmēr. Katnisa pasmaidīja un nostājās man blakus.

-Ko jūs darīsiet šajā nedēļā?-

- Bēres, pēc tam producēšana.- Karlo apsēdās dīvānā. Man bija žēl savu patēvu. Viņi ar Deisiju nemaz nebija tik ilgi kopā. Nopūtos.

-Sākumā bēres.- Katnisa nopūtās. -Tad domāju savākt mantas.- Saraucu uzacis.
Viņa kaut kur taisās braukt, man nepasakot?

-Ko?-

-Mums ir jābrauc mājās.- Meitene nosarka. Pasmaidīju. Viņa brauks kopā ar mani. Tas man nozīmē daudz. Bļāviens, bet tur bija mans sataisītais bardaks. Malacis, Lūkass.

-Ā jā. Man ir mazs paziņojums.- Viņa pacēla plaukstu. Tur atradās gredzens.

-Ko?-

- Varbūt nav piemērotākais laiks, bet es esmu saderinājusies.- Mana meitene iespiedzās un apskāva meiteni. -Bija doma uztaisīt tepat Ņujorkā saderināšanās ballīti, bet tā kā ir notikusi visa šī situācija, es to taisīšu Losandželosā.-

-Tātad, kuru man ir jāpiebeidz?- Mia man iesita pa plecu.

-Viņu sauc Mets.- Meitene nosarka.

-Kāpēc mēs viņu nebijām satikuši?-

-Mums ir mūsu privātā dzīve. Mēs sākumā nesapratām vai tas viss ir nopietni.-

-Lea ar Kaju jau arī ir saderinājusies.- Pasmaidīju.

-Viņiem kāzas būs pēc diviem mēnešiem.- Piekrītoši pakratīju galvu.

-Nebūsi tu vairs vienīgā precētā.- Mia paskatījās uz Katnisu. Meitene pasmaidīja un ielīda apskāviena pie manis. -Lai gan es brīnos, ka Lūkijs pirmais apprecējās. Vēl joprojām nespēju to aptvert. Jums arī jau ir ģimene.- Katnisa paskatījās uz mani. Viņa pacēlās uz pirksgaliem un īsi skūpstīja mani.

-Par ko šoreiz?-

-Sagribēju.-

-Kaut tu biežāk gribētu mani skūpstīt.- Iečukstēju viņas ausī. Meitene nosarka. Man patīk, kad viņa sarka manā priekšā, tad es zināju, ka spēju viņā raisīt tādas jūtas kā agrāk.