STARP MUMS

Pirmā nodaļa

- Neraudi, Līzīt, es drīz atgriezīšos, - mierināju mazo meiteni, noglaudīdama viņas matus. Lieliski sapratu, kāpēc viņa nevēlas, lai dodos prom - viņa baidījās, ka neatgriezīšos. Visi bērnunama bērni baidās no tā, un vēl arī no tā, ka viņiem nekad nebūs īstas ģimenes, kur viņus mīlēs un audzinās kā pašu bērnus. Atšķirībā no četrgadīgās Līzītes, manas bailes piepildījās. Viņai par to nebūs jāuztraucas.

- Lūdzu, nāc atpakaļ ātrāk, - viņa šņukstēja, pieglaudusies manam augumam. Pasmaidīju, noglauzdama meitenītes plānos, gaišos matiņus no pieres.

- Apsolu, ka atnākšu, cik ātri vien varēšu, - iečukstēju meitenei ausī, pamanīdama, ka arī citi bērni mūs jau vēro. Istabā bija ienākusi arī Marijas tante - bērnunama direktore un viena no audzinātājām. Viņa man bija kā māte, ņemot vērā, ka savu mammu es neatceros un nemaz nevaru to izdarīt - viņa nomira dažas nedēļas pēc manas dzimšanas, un neviens man nekad tā arī nepaskaidroja, kādēļ.

- Līzīt, Sofijai tagad jāiet, - Marijas tante uzrunāja mazo meitēnu, aiz pleciem atvilkdama viņu nost no manis.

- Paldies, - tikko dzirdami izrunāju, pacēlusi galvu sievietes virzienā. Viņai bija maiga seja, ko ieskāva gaišu matu vilnis; vietām jau vīdēja arī pa kādai sirmai šķipsnai un uz sejas iezīmējās pirmās grumbiņas. – Mani jau gaida.

- Vai Fēlikss? – viņa vaicāja, viegli pasmaidīdama. Dzirdot pieminam puiša vārdu, uzreiz sāku smaidīt un priecīga pamāju ar galvu.

- Man rīt ir brīvdiena, tāpēc izlēmām aizbraukt pie jūras.

- Izklausās lieliski, turklāt izskatās, ka vasara pie mums beidzot ir ieradusies, - viņa atbildēja, pamādama loga virzienā. Ārā tik tiešām spīdēja spoža saule un bija karsts. Neierasti karsts maijam. – Skrien, vairs tevi neaizkavēšu, - Marijas tante, pamanījusi, ka jau nepacietīgi dīdos uz vietas, iesmējās.

- Paldies! – iesaucos mazliet par skaļu, aši uzspiezdama sievietei uz vaiga skūpstu, un steidzos uz durvīm. Joprojām nespēju noticēt, ka beidzot pavadīšu gandrīz divas dienas pie jūras kopā ar Fēliksu, turklāt mums pievienosies arī mana labākā draudzene Elena un viņas līgavainis Emīls.

- Tiksimies pirmdien! – viņa vēl uzsauca, bet es jau taisīju ciet durvis. Izsteigusies no istabas, devos uz darbinieku telpu, kur atstājām visas savas mantas, lai kāds no bērnunama audzēkņiem neizdomā piesavināties kaut ko sev. Savākusi no sava skapīša džinsu jaku un somu, ko no rīta biju ātri sakravājusi, devos ārā no bērnunama teritorijas, kur mani jau gaidīja. Ietraususies Emīla mašīnas aizmugurējā sēdeklī, sasveicinājos ar draugiem un noskūpstīju Fēliksu, kurš bija iekārtojies kā mājās. Emīls iedarbināja motoru, un mašīna sakustējās, un drīz vien mēs jau traucāmies pa lielceļu viņa vasarnīcas virzienā. Visu ceļu Elena čaloja par to, cik lieliskas brīvdienas ir mūsu priekšā, bet es neklausījos, jo klusi sačukstējos ar Fēliksu, turot puiša silto plaukstu savējā.

Elena vispār ļoti daudz runāja, un neviena mūsu saruna neizpalika bez Emīla pieminēšanas. Viņa vienmēr lielījās, cik ļoti viņai paveicies atrast tādu bagātu puisi, kuram divdesmit piecu gadu vecumā pieder daļa tēva biznesa un milzīga māja. Mūsu sarunas neizpalika arī bez tā, ka man arī vajadzētu atrast tādu puisi, kurš spētu mani apgādāt un man nevajadzētu strādāt. Šādās reizēs es parasti klusēju, nevēlēdamās strīdēties. Man bija Fēlikss, un man nevienu citu nevajadzēja. Jā, viņš nebija no bagātajiem, viņš bija tikai otrā kursa students un nespēja man katru dienu pirkt dārgas dāvanas un ziedus, taču mēs mīlējām viens otru, un tas bija pats svarīgākais.

Ieradušies Emīla vasarnīcā, kas gan vairāk atgādināja savrupmāju, iekārtojāmies guļamistabās un izlēmām pasūtīt ēdienu, jo visi jau bijām izsalkuši. Mēs ar Fēliksu izvēlējāmies otrā stāva guļamistabu ar nelielu balkonu ar skatu uz dārzu. Kādu brīdi pavadījām, vāļājoties gultā, tomēr man tas ļoti ātri apnika. Strādājot divos darbos, es nebiju pieradusi slinkot.

- Iešu lejā, varbūt Elenai vajadzīga kāda palīdzība, - sacīju, pieceldamās kājās. Bija tik patīkami kailām pēdām iet pa vēso parketa grīdu, tas bija vienīgais, kas atsvaidzināja šajā tveicīgajā maija dienā.

- Ej, es vēl pagulēšu, - Fēlikss nomurmināja, ieurbies sava telefona skārienjūtīgajā ekrānā. Nokāpusi uz pirmo stāvu, atradu draudzeni virtuvē. Viņa jau bija salikusi uz lielā galda baltus šķīvjus un tagad kaut ko meklēja.

- Vai palīdzēt? – jautāju, piegājusi viņai klāt.

- Neraizējies, es pati varu sameklēt glāzes uz dakšas, - viņa iesmējās. Meitene bija kopā ar Emīlu jau vairāk nekā gadu, un es biju pārliecināta, ka šo mēnešu laikā viņa ne reizi pat nebija atvērusi virtuves skapīšus. Viņai to nevajadzēja, viņiem bija mājkalpotāja, bet man šķita, ka es nespētu tā dzīvot.

Kad ēdiens beidzot bija piegādāts, paēdām vakariņas un izlēmām šovakar neiet uz pludmali, tā vietā pavadījām vakaru dārzā. Pēc garās darba dienas bērnunamā, es biju pamatīgi nogurusi, tāpēc jau ap pulksten deviņiem atvadījos un devos gulēt. Fēlikss ieradās ap vienpadsmitiem; viņš tumsā trokšņoja, pamodinādams mani, bet izlikos, ka esmu iemigusi, nevēlēdamās, lai puisis justos slikti.

Arī nākamajā dienā bija karsts, tāpēc jau no paša rīta devāmies uz pludmali. Ūdens, kā jau parasti, bija auksts, bet vismaz mēs varējām sauļoties, dzerot vēsus kokteiļus. Turpat netālu kādi puiši spēlēja volejbolu, tāpēc Fēlikss ar Emīlu izlēma viņiem piebiedroties, un drīz vien izrādījās, ka Emīls pazīst vairākus no šiem puišiem.

- Tas tur ir diezgan izskatīgs, - Elena nomurmināja, ar kokteiļa glāzi pamādama kāda jauna vīrieša virzienā. Viņam bija tumši mati un labi iededzis ķermenis. Viņš patiešām izskatījās labi, un man nez kāpēc likās, ka biju šo vīrieti jau kaut kur redzējusi, bet nespēju atcerēties, kur.

- Beidz, - ieķiķinājos.

- Un izskatās diezgan bagāts. Atšķirībā no tava Fēliksa, - viņa atsāka veco dziesmu.

- Pēc kā tu to nosaki? Viņam mugurā ir tikai šorti.

- Tici man, ar to pietiek, - viņa skeptiski mani uzlūkoja. – Izskatās daudz prestižāk par tavu studentiņu.

- Nomierinies reiz, - iedunkāju draudzeni. – Tu jau zini, ka mīlu Fēliksu. Viņš ir labs puisis.

- Es nestrīdos, ka viņš ir labs puisis. Es tikai saku, ka kāds cits tev varētu nodrošināt daudz labāku dzīvi. Tu strādā bērnuanmā un kafejnīcā bez brīvdienām, bet ko dara Fēlikss?

- Viņš mācās, - aizrādīju. – Vai varam par to vairs nerunāt? Labāk izbaudīsim brīvdienas, - nomurmināju, iemalkodama savu zemeņu kokteili; pie šīs sarunas, paldies Dievam, vairs neatgriezāmies.

Puiši nospēlēja volejbolu vēl vairākas stundas, ik pa brīdim apturēdami spēli, lai padzertos. Vēlāk, kad jau taisījāmies iet atpakļ uz vasarnīcu un Fēlikss bija aizgājis pārģērbties, Elena it kā strap citu sacīja Emīlam:

- Nezināju, ka te būs tavi paziņas. Tas tumšmatis un...

- Ā, Makss? – Emīls iesmējās. – Jā, es arī negaidīju viņu šeit satikt. Vienmēr tikai savā darbā...

- Tu taču arī daudz strādā, vai tad ne? – ievaicājos, aizslēgdama pludmales somas rāvējslēdzēju.

- Jā, bet tas ir īpašs gadījums.

- Un kur tad viņš strādā? – Elena turpināja izjautāšanu.

- Tas taču ir Makss Reinfelds. Topošais deputāts, - Emīls atmeta ar roku, uzmezdams plecā somu, un mēs visi trīs devāmies koka celiņa virzienā, lai sagaidītu Fēliksu. Topošais deputāts. Tad lūk, kāpēc man viņš likās pazīstams. Viņa plakāti bija izkarināti pa visu Rīgu, reklamējot partiju, kuras nosaukumu nespēju atcerēties.

- Esmu gatavs, - Fēlikss paziņoja, izsteigdamies no koka kabīnes. Noskūpstījusi puisi, satvēru viņa plaukstu, un mēs kopā devāmies uz Emīla vasarnīcu, lai savāktu mantas un atgrieztos pilsētā. Skaistās brīvdienas bija beigušās.