STARP MUMS

Četrpadsmitā nodaļa

Svētdienas pēcpusdienā pie manis atnāca Elena. Biju pagatavojusi pusdienas un krāmēju savas nedaudzās mantas somās, jo Maksims bija apsolījis otrdien atbraukt uz palīdzēt man pārcelties uz savu dzīvokli. Draudzenes ierašanos nebiju gaidījusi, un, kad atskanēja durvju zvans, pat nodomāju, ka tas ir Fēlikss, bet, atverot durvis, pamanīju smaidošu Elenu.

- Piedod, es nevarēju visu dienu pavadīt mājās, - viņa nomurmināja, aizslēgdama aiz sevis durvis.

- Tas nekas, mums tāpat rīt jābrauc izvēlēties man kāzu kleita. Maksima mamma varēs mūs savākt no šejienes, - paraustīju plecus. – Vai esi izsalkusi? – vaicāju, ieiedama virtuvē.

- Tu joko? Esmu izbadējusies kā vilks!

- Vai tu mājās neko neēd? – iesmējos, uzlikdama sildīties kartupeļus.

- Pēc šķiršanās ar Emīlu es vienmēr esmu izsalkusi. Varbūt pārāk daudz nervozēju, - Elena apsēdās uz viena no krēsliem.

- Tu taču teici, ka jau esi tikusi tam pāri.

- Man arī tā likās! Bet paradums ēst ir palicis, - Elena paraustīja plecus. Ieliku draudzenei šķīvī kartupeļus un pasniedzu šķīvi viņai, pati apsēzdamās pretī. Kad meitene bija paēdusi un nomazgājusi traukus, iekārtojāmies guļamistabā. Viņa apsēdās uz grīdas blakus apģērbu kalnam un sāka tos izskatīt, katram gabalam dodot savu vērtējumu (biežāk negatīvu, lai gan lielāko daļu drēbju biju pirkusi tieši viņas uzraudzībā), savukārt es kārtoju tos somā.

Pavadījām vakaru, pārskatot manas mantas, ko šo gadu laikā biju iekrājusi, un pirms gulētiešanas visas somas jau bija sakravātas. Es varēju pārcelties pie Maksima kaut tūlīt.

Nākamajā rītā pamodāmies vēlu, izdzirdot mana mobilā zvanu. Tā bija Maksima māte Kristīne, un no sākuma apsvēru iespēju neatbildēt un gulēt tālāk, jo iepriekšējā vakarā bijām aizpļāpājušās līdz vēlai naktij, taču sapratu, ka nevajadzētu riskēt un izraisīt viņas dusmas. Es jau tā viņiem īpaši nepatiku. Runājot ar Kristīni pa telefonu, centos izlikties modra un enerģiska, lai gan acis lipa ciet. Šādi man nāca miegs ļoti reti, jo biju jau pieradusi pie agrās celšanās, savukārt labākā draudzene man blakus visu laiku miegā murmināja, lai aizveros. Viņa jau no bērnības bija īstena pūce.

Sarunājusi, ka Kristīne atbrauks pēc stundas, piecēlos un devos uz virtuvi uzvārīt kafiju.

- Celies! Pēc stundas braucam uz kāzu salonu! – no virtuves uzsaucu draudzenei, negaidīdama, ka šie vārdi viņu tik drīz atmodinās. Jau pēc dažām minūtēm Elena bija virtuvē un vaicāja, vai vajag palīdzēt. Liku meitenei sagriezt atlikušos ābolus, kamēr pati uzliku vārīties putru.

- Tu nopietni joprojām ēd putru no rītiem?

- Jā, kas par to?

- Nekas. Pēc bērnunama man putru negribas redzēt.

- Piedod, man nekā cita nav, - vainīgi palūkojos uz meiteni, kura jau bija sagriezusi augļus.

- Iztikšu ar āboliem un kafiju, - Elena nomurmināja. – Man tāpat no rītiem negribas ēst.

- Man likās, ka tev gribas ēst vienmēr, - paķircināju, atcerēdamās viņas vakardienas apetīti. – Starp citu, cik sen tu jau neesi bijusi Teikā? Marijas tante par tevi apjautājās.

- Neesmu tur rādījusies simts gadus, - Elena atzinās. – Godīgi sakot, nezinu, vai man tur vajadzētu iet. Viņi mani uzaudzināja, jā, un tomēr... Tu esi tā, kas to vietu uzskata par mājām. Es – ne.