STARP MUMS

Trīspadsmitā nodaļa

- Nopietni?! – Elena iesaucās, kad izstāstīju viņai jaunumus. Mēs atradāmies garderobē, un es centos savākt savas mantas, tomēr tas diez ko neveicās. Draudzene bija piesteigusies man klāt, pieķērusies maniem elkoņiem un entuziastiski lūkojās man sejā. – Vai arī tu beidzot būsi izvilkusi laimīgo lozi?

- Elena, tās nav sacensības. Tā ir dzīve.

- Jā, un tu esi uzvarējusi! – viņa iesaucās, kā mazs bērns lēkādama augšā lejā. – Tātad – kad ir kāzas?

- Es vēl neko nezinu. Mēs tikai vakar parakstījām līgumu. Iedomājies, viņš nopirka man tik skaistas kleitas un aizveda uz skaistumkopšanas salonu! Un vēlāk mēs vakariņojām ar viņa vecākiem, kas gan nebija labākā pieredze manā mūžā.

- Jā, un kas notika pēc tam? – Elena gribēja zināt katru sīkumu, un dažreiz man riebās viņas pārlieku spēcīgā ziņkāre, tomēr tagad arī es pati vēlējos visu izstāstīt. – Vai viņš tevi noskūpstīja?

- Elena! – iesaucos, viegli pagrūzdama meiteni. – Es viņam pat nepatīku tādā veidā! Turklāt es mīlu Fēliksu, - paraustīju plecus.

- Pagaidi, tu tikko teici, ka jūs ar Fēliksu izšķīrāties, vai tad ne? – Elena atgādināja. Apstiprinoši pamāju ar galvu, nezinādama, kā ietērpt vārdos un paskaidrot visu, kas bija noticis pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā.

- Tas gan nemaina faktu, kas es viņu joprojām mīlu, - aizrādīju.

- Tas pāries, tici man. Es Emīlu arī mīlēju, līdz viņš visu nesačakarēja.

- Nu, Fēlikss vakar arī uzvedās mazliet... stulbi, - atzinos, apsēzdamās uz soliņa sava skapīša priekšā un atbalstīdama elkoņus pret ceļgaliem. Draudzene apsēdās man blakus un aplika roku man ap pleciem, pacietīgi gaidīdama, ko teikšu tālāk. Meitenes sejas izteiksme vēstīja, ka viņa vairs ilgāk nevar nociesties, nezinot visus sīkumus, tāpēc ieķiķinājos un sāku stāstīt. – Kad atgriezos no vakariņām ar Maksima vecākiem, viņš mani gaidīja pie kāpņu telpas. Fēlikss bija piedzēries, un sāka kliegt, ka nauda mani tik ļoti izmainījusi dienas laikā, ka tagad esmu izbojāta...

- Ak kungs! – Elena iesaucās. – Fēlikss nu gan neizskatās pēc puiša, kurš varētu sarīkot scēnu!

- Tur jau tā lieta! – piekritu draudzenei. – Viņš vienmēr bija tik kluss, mierīgs un mīlošs... Nezinu, kas viņam uznāca. Labi, ka parādījās Maksims un pavadīja mani līdz dzīvoklim.

- Tas jau kļūst interesanti.

- Nomierinies, nekā tamlīdzīga nebija. Es taču jau teicu, ka mīlu Fēliksu. Viņa vakardienas izgājiens to nemaina, lai gan kopā ar Maksimu es jutos drošāk.

- Un ko tu darīsi tālāk? – Elena jautāja, piecēlusies kājās.

- Ko lai es daru? Es gribu aprunāties ar Fēliksu, vēlreiz visu viņam izstāstīt. Varbūt pēc dažām dienām viņš nomierināsies un sapratīs, ka rīkojos šādi, lai nodrošinātu mūsu nākotni.

- Tu vismaz kaut ko dari jūsu nākotnes labad, - Elena nomurmināja, izvilkdama no sava skapīša ūdens pudeli un padzerdamās. Piedāvājusi man, viņa pasvieda puslitra pudeli manā virzienā; es to noķēru un, atskrūvējusi korķi, padzēros, pēkšņi sajuzdama, ka biju izsalkusi.

- Godīgi, Sofij, es nesaprotu, kāpēc tu tik ilgi biji kopā ar Fēliksu. Viņš ir jauks puisis, es nestrīdos, - viņa pēkšņi sacīja, kad nikni uz meiteni palūrēju. – Man viņš patīk, bet viņš vēl ir bērns. Viņš ir students, kurš tevis dēļ nav spējīgs pat atrast pusslodzes darbu, viņam tas liekas pārāk sarežģīti un nogurdinoši.