STARP MUMS

Trīsdesmitā nodaļa

Pagāja vairākas nedēļas, līdz apradu ar domu, ka tagad esmu precējusies pa īstam un gaidu bērnu. Mani vairs neinteresēja Maksima nauda, un kāda gan es biju muļķe, kad domāju, ka miljons dolāru padarīs mani laimīgu! Mīlestība un mirkļi ar mīļoto cilvēku – lūk, kur slēpās īsta laime.

Mani tuvākie cilvēki gan to uztvēra ļoti dažādi. Kad visu pastāstīju Elenai, viņa iesaucās, ka lepojas ar mani. Viņa domāja, ka esmu izgudrojusi labu plānu, kā iegūt vairāk par miljonu. Marijas tante turpretī plati pasmaidīja, cieši apskāva mani un neviltoti novēlēja, lai esmu laimīga.

Maksima vecāki gan joprojām neko nezināja. Uzaicinājis vecākus pie mums uz pusdienām, dēls gribēja visu pastāstīt, taču, kad viņi ieradās kādu sestdienu un mēs sēdējām pie bagātīgi klāta galda, Maksima tēvs pēkšņi pacēla šampanieša glāzi un teica:

- Nu ko, iedzersim par to, ka šī fiktīvā laulība ir mums palīdzējusi politikā, un drīz tā būs noslēgusies. – Vladimirs prata ar vārdiem ievainot līdz pašiem sirds dziļumiem, un es atkal jutu kā triecienu krūtīs. Viņi abi ar Kristīni starojoši pacēla glāzes, gaidīdami, ka arī mēs tā darīsim. Es nedrīkstēju lietot alkoholu, tāpēc Maksims pirms pusdienām bija ielējis manā glāzē apelsīnu sulu.

- Nebūs gan, tēt, - viņš iebilda. Redzēju, kā mainās Reinfeldu sejas izteiksmes. Viņi bija kā dabūjuši prettriecienu un izskatījās gaužām šokēti.

- Ko tu gribi ar to teikt? – spalgā balsī iejautājās Kristīne. Maksims, satvēris manu roku, paskaidroja:

- Mēs netaisāmies šķirties.

Dzirdēju, kā Vladimirs skaļi norij siekalas. Lēnām nolicis šampanieša glāzi atpakaļ uz galda, uz galda, viņš stingri sacīja: - Maksim, vai mēs varam aprunāties tavā kabinetā? Tūlīt pat. – Viņa balss tonis nepiedāvāja noliegumu. Tas nebija piedāvājums, tā bija pavēle. Palaidis manu roku vaļā, jaunais vīrietis piecēlās un sekoja tēvam kabineta virzienā. Sēdēju, acis nodūrusi, un nezināju, ko tālāk darīt.

Aizveroties durvīm, uzreiz sākās strīds. Vladimirs bija nikns kā vērsis, un katru viņu vārdu varēja dzirdēt pat šeit.

- Tu esi prātu zaudējis, vai?! Viņa taču ir bārene! Viņa nav tev piemērota!

- Izbeidz tā runāt par manu sievu! Es viņu mīlu, - Maksims tikpat skaļi atbildēja.

- Tu viņu pazīsti divus mēnešus! Kā tu nesaproti, tev vajag piemērotu kandidāti! Vai nu tu tūlīt pat ņem savus vārdus atpakaļ, vai es par sevi neatbildu!

- Un ko tad tu izdarīsi? Nogalināsi mūs? Es netaisos šķirties ar Sofiju.

- Es tevi izmetīšu no partijas! Tu nedabūsi ne grasi! Es tevi pazudināšu. Vai to tu vēlies?

Neveikli saskatījos ar Kristīni. Viņa bija nobālējusi, apjēgdama, ka vīrs nejoko. Es vairs nespēju tajā noklausīties, tāpēc atvainojusies devos priekšnama virzienā. Ātri uzvilkusi apavus un uzmetusi plecos jaku, izsteidzos no dzīvokļa. Es vairs nevarēju klausīties, kāda bārenīte un nabadzīte es biju, no kādas zemās sabiedrības es nācu, cik ļoti es biju nepiemērota viņu vienīgajam dēlam.

Izskrēju no kāpņu telpas, juzdama, kā pār vaigiem sāk līt asaras. Aizskrējusi līdz bērnu laukumiņam, iesēdos šūpolēs. Par laimi, šeit vairs neviena nebija, un es varēju mierīgi izraudāties. Es negribēju, lai manis dēļ Maksimam nāktos ciest, negribēju, lai manis dēļ viņš zaudē visu, ko šo gadu laikā centies uzbūvēt. Un ja nu viņš paklausa tēvam? Ja nu tie bija tikai tukši vārdi un nauda viņam izrādās svarīgāka? Nē, es biju pārliecināta, ka Maksims tā nerīkosies. Viņš mani mīlēja, šo nedēļu laikā viņš nepārtrauca runāt par mazuli, kas auga manā ķermenī, viņš bija entuziasma pilns...

Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kad kāds pienāca man klāt. Pietupies, viņš satvēra manas nosalušās plaukstas un uzpūta tām siltu elpu, tad ar plaukstu virspusi noslaucīja manus saraudātos vaigus.

- Iesim mājās, - Maksims klusi aicināja.

- Bet tavi vecāki?

- Viņi ir prom, - jaunais vīrietis paziņoja. – Es izdzinu viņus no mājām. Netaisos klausīties, kā manu sievu noniecina.

- Tavs tēvs taču... viņš atņems tev visu manis dēļ... - iešņukstējos.

- Viņš to nedarīs. Varbūt viņš ir aizmirsis, ka nevar izdzīt mani no partijas vismaz gadu pēc ievēlēšanas. Turklāt man ir savs bizness.

Piecēlos kājās un ielūkojos mīļotajam vīrietim acīs.

- Maksim, es gribu, lai tu zini, ka man ir pilnīgi vienalga par tavu materiālo stāvokli. Es varu dzīvot vienistabas dzīvoklī un atgriezties darbā. Tas mani nebiedē.

Maksims pasmaidīja un cieši mani apskāva. Pieglaudos vīra krūtīm, un tā mēs tur stāvējām – bērnu laukumiņa vidū -, ilgi, ilgi.