STARP MUMS

Četrdesmit trešā nodaļa

Pēc dažām dienām pamodos ar domu, ka es varētu Vladimiram piezvanīt. Ja viņš nevēlēsies ar mani runāt, uzrakstīšu e-pasta vēstuli. Ja būs noskaņots kaut cik labvēlīgi, iespējams, man izdosies ar viņu aprunāties vai pat satikties. Es negribēju, ka mans vīrs naidojas ar saviem vecākiem manis dēļ.

Piecēlusies un uzvilkusi mīkstās, siltās čības, ko Maksims bija man uzdāvinājis Ziemassvētkos, devos uz Lizītes istabu; vīrs jau bija devies uz darbu. Klusi pavērusi istabas durvis, pamanīju, ka meita jau grozījās gultiņā. Pieejot klāt, apsēdos uz gultas malas un pieliekusies noskūpstīju mazo uz pierītes. Viņa momentā atvēra mazās ačteles un smaidot mani uzlūkoja.

- Labrīt, saulīt, - pasmaidīju.

- Jau ir diena? – viņa vaicāja, palūkojusies uz logu, kas joprojām bija aizvilkts ar rozā aizkariem, tomēr caur tiem tik un tā varēja redzēt, ka jau bija gaišs.

- Rīts, - iesmējos, sabužinādama mazās meitenes matus. – Vai gribi parunāt ar brālīti? – Viņa uzreiz saausījās un piecēlās gultā sēdus. Pavērusi halātu, parāvu uz augšu pidžamas t-kreklu un ļāvu mazajai pieskarties vēderam. Viņas pirksti bija karsti kā uguns, un viņa tos lēnām vilka pa gludo vēderu.

- Es arī tur kādreiz dzīvoju? – Lizīte visā nopietnībā jautāja, lūkodamās uz mani milzīgām acīm.

- Nu, protams! – ieķiķinājos. – Mēs visi tur kādreiz dzīvojām, - atbildēju. Kā par atbildi uz Lizītes pieskārieniem mazais bija sācis spārdīties.

- Viņš tevi sit! – Lizīte bija šokā. – Slikts puika! Slikts brālis! – viņa, sakrustojusi rokas uz krūtīm, uzmeta apakšlūpu un sarauca pieri. Atkal iesmējos, ar labo roku noglaudīdama Lizītes izspūrušos matus.

- Nē, Lizīt, tā viņš parāda, ka ir nomodā, - mierīgi paskaidroju.

- Un tev nesāp? – viņa jau bija atmaigusi.

- Nē, man vairāk sāp mugura, - paraustīju plecus, sasiedama halātu. – Nāc, palīdzēšu tev pārģērbties un iesim brokastīs. Vai esi izsalkusi? – Palīdzēju mazajai izkāpt no lielās gultas; piegājušas pie baltā skapīša, atvērām tā durtiņas un ieskatījāmies iekšā. Izvilku melnbalti strīpotu krekliņu ar garām piedurknēm un rozā džinsu kombinezonu ar šortiem. – Nu, kā tev patīk? – Lizīte mirkli pētīja manu izvēli, tad pamāja ar galvu. Iekārtojusies lielajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, palīdzēju meitiņai saģērbties.

- Tagad atnes man ķemmīti un gumijas, sapīšu tev matiņus, - pamudināju, un viņa uzreiz aizsteidzās pie baltā galdiņa, uz kura atradās visi viņas higiēnas piederumi, matu gumijas un dažādi aksesuāri. Pastiepusies viņa satvēra savu rozā ķemmi un atnesa to man, rokā turot vairākas gumijas. Viņa apsēdās uz rozā pufa, un es sāku ķemmēt viņai matus. Tie bija tik trausli un plāni, bet zeltaini gaišais tonis man patika tik ļoti, ka varēju mazo vērot stundām ilgi. Uztaisījusi viņai divas copītes uz galvas, liku meitai nolikt ķemmi atpakaļ uz galdiņa, bet pati, lēnām pieceldamās, atradu zeķes. Lizīte, pamanījusi man rokās melnbalti strīpotas zeķītes, ātri apsēdās uz grīdas un tās uzvilka.

Nokāpušas lejā uz pirmo stāvu, devāmies uz virtuvi. Kamēr meklēju ledusskapī, ko pagatavot brokastīs, Lizīte jau bija uzrāpusies uz bāra krēsla un tagad uzmanīgi mani vēroja.

- Kā būtu ar putru un banāniem? – vaicāju.

- Negribu putru, - viņa atkal sāka piktoties.

- Lizīt, tev ir jāēd putra, lai izaugtu liela, - centos meitu pierunāt. Viņai vispār daudz kas negaršoja, tāpēc vajadzēja pavadīt laiku, pierunājot viņu kaut ko apēst.

- Lai man arī būtu bērns vēderā?

- Jā! – izplūdu smieklos. – Bērns vēderā tev būs, kad satiksi savu vīru. Darīsim tā: es uzvārīšu putru, un tu sagriezīsi banānus, labi? Spēlēsim pavārus!

- Pavārus, pavārus, - viņa sasita plaukstiņas. Noskalojusi vairākus banānus zem remdena ūdens, iedevu tos Lizītei un liku nomizot. Pati atradu katlu un iebēru tajā auzu pārslu putru un ielēju pienu. – Gatavs, - viņa paziņoja, kad bija nomizojusi banānus. Vienu no tiem viņa jau bija sākusi ēst. Izvilkusi no atvilktnes mazu dēlīti, pasniedzu to Lizītei. Iedevu arī vismazāko nazi, cerēdama, ka viņa nesavainosies.

- Sagriez to ripiņās, - komandēju, ieslēgdama plīti un uzlikdama putru vārīties. Maisot putru ar lielu koka karoti, dzirdēju, kā nazis atsitas pret dēlīti, un pie sevis pasmaidīju.

Kad bijām paēdušas brokastis, ļāvu Lizītei iet paspēlēties savā istabā. Man vajadzēja piezvanīt. Nomazgājusi visus traukus, iegāju Maksima kabinetā un pēc iespējas klusāk aizvēru aiz sevis durvis. Piegājusi pie loga, ieslēdzu savu mobilo un atradu tajā Vladimira numuru. Pirksti trīcēja, un jutu, ka ceļgali ir palikuši pavisam stīvi. Man bija bail no Vladimira vairāk, nekā es jebkad esmu baidījusies pirms eksāmena vai pat kāzu dienā.

Atskanēja pīkstieni, neviens neatbildēja, un es viegli uzelpoju. Zināju, ka man jāaprunājas ar vīra tēvu, bet ko darīt, ja viņš neatbild? Es varētu aiziet pie viņiem uz mājām, cerot tur sastapt Vladimiru. Iespējams, Vladimirs neizmetīs no mājām grūtnieci. Tā bija maza iespēja, un tomēr bija. Tikai vajadzēja izdomāt, kur atstāt Lizīti. Viņa nevarēja palikt mājās viena, bet ja nu Kristīne ar Vladimiru sadusmosies vēl vairāk? Taču, no otras puses - ko gan es varēju zaudēt? Tēvs jau tā ignorēja dēlu, izlikdamies, ka viņš neeksistē. Trakāk jau nevarēja kļūt.

Cieši sažņaugusi mobilo, uzkāpu līdz guļamistabai un pārģērbos, uzvilkdama tumši zilus džinsus, pelēku džemperi un melnu ādas jaku, atradu arī puszābaciņus uz neliela papēža. Ielikusi mazā somiņā telefonu un mazuļa sonogrāfijas fotogrāfiju, devos uz Lizītes istabu. Viņa spēlējās ar Bārbijām, bet, dzirdot, ka ienāku, uzreiz pagriezās.

- Vai mēs iesim ārā?

- Jā, iesim pastaigāties, - pamāju, meklēdama skapī drēbītes. Izvilku melnus džinsus un pūkainu, rozā kardiganu, palīdzēju meitiņai pārģērbties, melnbalti svītraino krekliņu atstājot zem rozā jakas. Saķemmēju viņai matiņus, uzpinot divas bizes. Nokāpušas lejā, devāmies uz priekšnamu, kur palīdzēju Lizītei uzvilkt rozā mētelīti un cepuri. Ārā tomēr vēl nebija tik silti, lai staigātu bez virsdrēbēm.

- Kur mēs ejam? – Lizīte jautāja, kad bijām aizslēgušas vārtu durtiņas un lēnām soļojām pa kluso ielu.

- Redzēsi, - atbildēju, juzdamās arvien nervozāka, turklāt, jo ātrāk mēs tuvojāmies Reinfeldu namam, jo nervozāka es kļuvu. Es gribēju vienkārši pastaigāties ar Lizīti, nevis iet pretī nezināmajam.

- Kas šī ir par vietu? – meita jautāja, kad bijām piegājušas pie vārtiem. Piezvanījusi gaidīju, kad vārti tiks automātiski atvērti, bet nekas nenotika. Vai tiešam viņi mani ienīda tik ļoti, ka pat negribēja ielaist savā teritorijā? Es nebūtu šurp nākusi, ja neuzskatītu to par nepieciešamību. Piezvanīju vēlreiz, un šoreiz vārti tika atvērti. Cieši turot Lizīti aiz rokas, devos pa bruģēto celiņu ieejas virzienā. Pirms bijām tikušas līdz durvīm, tās atvērās, un tajās parādījās Kristīnes stāvs.

- Vai kaut kas noticis? – viņa skeptiski jautāja, saraukusi pieri un sakrustojusi rokas uz krūtīm.

- Nē, es tikai... - mana balss pārtrūka; nezināju, ko viņai teikt. Palaidusi Lizītes plaukstu vaļā, atvēru plecu somu un izvilku no tās fotogrāfijas kopiju. – Gribēju jums iedot šo, - pasniedzu viņai papīra lapu. – Gribēju, lai zināt, ka jums būs mazdēls, - atkal satvēru Lizītes plaukstu un, pirms Kristīne bija kaut ko bildusi, mēs devāmies prom. Pēc sievietes sejas izteiksmes biju pamanījusi, ka viņa jutās apstulbusi un pārsteigta. Iespējams, ziņa, ka viņiem būs mazdēls, kaut kā padarīs šo cilvēku sirdis maigākas.