Skaties Patiesībai Acīs》H.S

47.daļa

Pēc divdesmit minūšu iešanas,mēs nonācām pie mājām. Es apgriezos pret Zeinu uzlūkojot viņu.

-Nevēlies ienākt iekšā?-Jautāju uzsmaidot Zeinam. Zeins uzlūkoja māju un tad pagalmu,kur stāvēja tikai mana mašīna. Vecāki drošvien bija jau aizbraukuši.

-Viņi nav mājās-Noteicu un pasmaidīju.

-Tad ejam-Zeins teica pakustinot divreiz uzacis,kas mums abiem lika izplūst smieklos.

-Kur viņi aizbrauca?-Zeins jautāja,kad abi bijām iegājuši mājā.

-Uz darba darīšanām,būšot atpakaļ pēc pāris dienām-Teicu paraustot plecus,ieejot virtuvē.

Piegāju pie ledusskapja paņemot salātus. Zeins apsēdās uz vienu no krēsliem. Es parādīju viņam salātus.

-Vēlies?-Jautāju izņemot vēl vienu trauku ar salātiem. Zeins papurināju galvu. Es aizvēru ledusskapi un paņēmusi divas dakšas,piegāju pie Zeina un iedevu viņam paciņu salātus un dakšu.

-Paldies-Zeins noteica atverot vaļā plastmasa trauku,paņemot rokās dakšu.

Paēduši salātus mēs abi devāmies uz viesistabu. Nonākot viesistabā es ieskrējos un ielecu dīvānā. Zeins iesmējās un apsēdās man blakus dīvānā.

-Ko mēs skatīsimies?-Jautāju paņemot rokās pulti,ieslēdzot televizoru. Zeins paraustīja plecus paskatoties uz mani.

-To,ko uzliksi to arī skatīsimies-Zeins noteica iekārtojoties ērtāk dīvānā.
Es pasmaidīju uzliekot vakardienas filmu,kuru nenoskatījos.

Zeins ieraugot filmu,pasmaidīja. Noliku pulti uz galda,pievelkot kājas sev klāt.

Kad filma bija tikai pusē,manu acu plakstiņi palika smagāki. Es paskatījos uz Zeinu un nosmīnēju. Piegāju tuvāk Zeinam uzliekot galvu uz viņa pleca.

Zeins paskatījās uz mani un uzsmaidīja. Es aizvēru acis lēnām iemiegot uz Zeina pleca.

Kad atvēru vaļā acis es sastapos ar zilajām acīm. Luiss vēroja mani un saprotot,ka esmu piecēlusies plaši pasmaidīja.

-Sveika guļava-Luiss noteica. Pacēlu savu galvu augšā no Luisa klēpja, apsēžoties sēdus.

-Sveiks-Miegainā balsī nomurmināju tā lai Luiss to izdzirdētu. Viņš nosmīnēja,aizliekot manu matu šķipsnu aiz auss,kas bija nokritusi priekšā acīm.

-Paldies-Pasmaidot noteicu uzlūkojot šo istabu,kurā es atrodos.
-Kur ir Zeins?-Jautāju atceroties un nemanot viņu šajā istabā.

-Viņš aizgāja līdz mājām pārğerbties, drīz būs atpakaļ-Luiss atbildēja uz manu jautājumu.

-Bet tagad eji apğērbies ērtākās un siltākās drēbēs,jo kad atnāks Zeins mēs brauksim uz kādu vietu-Luiss teica uzliekot man roku uz pleca.

-Uz kādu vietu mēs brauksim?-Jautāju saraucot uzacis. Luiss paraustīja plecus paskatoties uz logu.

-Viņš man neteica uz kurieni brauksim,bet tev tagad ir jāiet pārğerbties,jo Zeins tikko piebrauca pie mājas-Luiss noteica noņemot roku no mana pleca.

Es pielecu kājās no dīvāna ātri skrienot uz savu istabu.

Piegāju pie skapja. Paņēmu orandžu dženperi ar melnām līnijām rokās un melnas bikses. Uzvilku to visu virsū un noskrēju atpakaļ uz viesistabu,kur tagad atradās abi puiši.

-Esmu gatava-Noteicu nostājoties durvju ailē. Luiss ar Zeinu mani uzlūkoja un pasmaidīja abiem saskatoties. Es jautājoši viņus uzlūkoju gaidot,ko viņi man šobrīt pateiks.

-Neesi viss-Zeins teica paskatoties atpakaļ uz mani. Es saraucu uzacis vēlreiz pārliecinoties,ka esmu gatava.

-Esmu gan-Atteicu vērojot Zeinu tad Luisu. Luiss noraidoši papurināja galvu norādot ar roku uz kājām.

-Tev vēl kurpes ir jāuzvelk-Luiss noteica un abi sāka nedaudz smieties. Es apmetu acis uz riņķi. Aizgāju uzvilkt kurpes. Kad biju uzvilkusi,es aizgāju atpakaļ pie viņiem.

-Tagad varam braukt-Teicu sakrustojot rokas virs krūtīm. Luiss ar Zeinu mani atkal uzlūkoja un pasmaidīja nākot uz manu pusi.

-Tagad varam iet uz mašīnu-Luiss atteica velkot mani uz durvju pusi.
Izejot no mājas es aizslēdzu durvis un kopā ar puišiem devos uz Zeina mašīnu. Luiss savu mašīnu bija ievedis garažā.

-Luiss,kāpēc tava mašīna stāv garažā?-Jautāju paskatoties uz Luisu. Luiss paskatījās uz garažu un  tad atpakaļ uz mani.

-Jo mēs atpakaļ būsim tikai rīt-Luiss noteica aizejot un aizverot garažu.
Kad Luiss atnāca atpakaļ mēs abi iekāpām mašīnā.

-Uz kurieni mēs brauksim?-Jautāju paskatoties uz Zeinu.

-Tad jau tu vēl redzēsi-Zeins atbildēja izbraucot no pagalma. Es uzlūkoju Luisu un pasmaidīju.

-Luiss-Teicu piesprādzējoties un pieliecoties tuvāk Luisam,kas sēdēja priekšējā krēslā.

-Nu?-Luiss jautāja pagriežoties pret mani.

-Tu zini uz kurieni mēs braucam?-Jautāju nenovēršot savu skatienu no Luisa. Zeins iesmējās paskatoties uz Luisu.

-Jā,bet es tev to neteikšu-Luiss teica pievēršoties skatam ārā no loga.

-Kāpēc,jūs man nesakat?-Jautāju sakrustojot rokas virs krūtīm.

-Tāpēc,ka mēs nevēlamies,lai tu to uzzini pirms mēs tur aizbraucam-Zeins nosmīnēja.Es atkritu ar muguru mašīnas krēslā.

-Jūs mani nedaudz biedējat-Teicu nervozi iesmejoties.

-Piedod,bet mēs tā nevēlējāmies-Luiss noteica neatraujot skatienu no loga.

-Pasakiet lūdzu vai arī es izkāpšu ārā no mašīnas-Teicu paceļot galvu augstāk,cerot,ka man izdosies iegūt atbildi.

-Mēs neteiksim-Zeins noteica un nosmīnēja paskatoties uz mani caur mazo spoguli.

-Tu nevari izkāpt,jo mašīna nestāv uz vietas,bet gan brauc-Luiss teica parādot man mēli. Es parādīju viņam to pašu.

-Bet tad,kad apstāsies pie luksafora es tad varu izkāpt ārā no mašīnas-Teicu un pasmaidīju uzvaras smaidu.

-Nop,tu netiksi-Zeins teica aizslēdzot visas durvis ciet,tā,lai es nevarētu pati viņas atvērt vaļā.

Mans smaids no sejas nodzisa. Apmetu acis uz riņķi un samierinājos ar to,ka ātrāk,es neko neuzzināšu,līdz nebūšu aizbraukusi līdz vietai.

-Es jūs abus ienīstu-Teicu saraucot uzacis un savelkot lūpas vienā līnijā.

-Mēs tevi arī mīlam-Zeins ar Luisu reizē iesaucās.

Apmetu acis uz riņķi pievēršoties skatam pa logu.