Always and forever /LV/ 3. daļa ✔️

2.

   Mēs piebraucām pie kādas lielas ēkas. Tā bija skola, nu precīzāk sakot, koledža jeb augstskola. Izkāpjot no mašīnas varēja redzēt studentus, kuri steidzās uz lekcijām. Citi sēdēja zālē uz izklātiem plediem. Citi vienkārši sarunājās turpat ceļa vidū. Praktiski, šeit bija viss pilns ar visdažādākajiem cilvēkiem ar visdažādākajām vēlmēm. Man rokās bija papīra lapas, kuras man it kā bija jāiesniedz. Šeit es neko nezināju, es nezināju kur kas atrodas, tāpēc gaidīju Madiju, kura it kā apsolījās atnākt man pakaļ uzreiz pēc mana telefon zvana.

- Es tad došos, - Meisons pēc kāda brīža noteica. Tas bija vienīgais, kas man šajā visā nepatika - man un Meisonam nesakrita lekciju laiki. Man tās notika ātrāk, taču viņam vēlāk vai arī otrādāk.

- Nu tad jau vēlu veiksmi, - es uzmundrinoši teicu. Uz atvadām puisis dāvāja man kaislīgu skūpstu, piespiedis mani klāt pie aizvērtajām mašīnas durvīm.

   Noskatījusies kā Meisons aiziet, uzreiz izvilku no kabatas telefonu un iegrimu tā pasaulē. Kaut kas jau bija jāpadara līdz Madijas atnākšanas. Nevarēju jau tāpat vien stāvēt, atspiedusies pret Meisona mašīnu. Tas liktos diezgan dīvaini.

   Godīgi sakot, manu prātu nepamet pārsteigums, kas galvenokārt rodas no tā, cik ļoti laiks izmaina cilvēkus. Proti, uz labo pusi.

   Tā vien es turpināju "tīt" instagram bildes uz leju. Laiks gāja, taču es vēljoprojām sekoju cilvēkiem, kurus pazinu jau vairākua gadus. Tie bija draugi no pamatskolas, kuri tagad jau bija pārvērtušies līdz nepazīšanai. Lau cik dīvaini tas neizklausītos, es vēljoprojām sekoju Vanesai. Par viņu es galvenokārt uzzināju tieši no sociālajiem tīkliem, kuros meitene publicēja visu savu dzīvi. Liekas, ka meitenei pietrūka vidusskola, kurā viņa varēja tenkot cik tik kāro un viņai bija draugu pilna jūra. Tagad šķiet, ka vienīgā viņas draudzene ir Amanda, meitenes mazā māsa. Jā... Laiks arī ir izmainījis viņu. Un jebkuru no mums.

- Heizela! Heizela Dveina! - kāda pazīstama cilvēka balss lika man steigšus ieslidināt telefonu atpakaļ kabatā, kur tas iespējams būs lielāko dienas daļu. Es vienkārši būšu aizņemta no visiem tiem Madijas stāstiem. Mēs nebijām tikušās gadu.

   Es skrēju pa bruģēto ceļu pretī draudzenei. No manis izlauzās ārā vairāki " atvainojiet" vai arī " tā bija jūsu kāja?". Cilvēku bija pilns un man vajadzēja tikt otrā galā, lai nokļūtu pie meitenes, cieši cieši viņu apskautu un klausītos viņas aizraujošajos stāstos.

   Sasniegusi viņu, apskāvu meiteni stipri jo stipri. Madija knapi nostāvēja kājās, mans ieskrējiens pie Madijas bija vienkārši pārāk mežonīgs... ja tā to var nosaukt. Tā mēs nostāvējām kādu pusotru minūti apskāvušās, mēs vienkārši ļoti pietrūkām viena otrai. Cilvēki gāja mums garām, bet mēs jau šņukstējām. Tās bija prieka asaras, ka atkal esam kopā.

- Ak, kā man pietrūka tevis! - Madija teica, tiklīdz biju palaidusi viņu vaļā. Jā, man arī ļoti viņas pietrūka. Draudzene nebija mainījusies. Viņa bija tik pat dzīvespriecīga, kāda bija vienmēr. Viņa bija uzvilkusi strīpainu pludmales kleitu un baltas laiviņas. Viņas apģērbs bija pilnīgs pretstats manējam. Es biju uzvilkusi melnus legingus un melnu hudiju.

***

   Madija bija pastāstījusi, ka man būs jāiesniedz darba lapas, kas man bija rokā. Rinda pie tās iesniegšanas bija diezgan pagara, tāpēc mēs iegājām tādā vietā, kas izskatījās kā bibliotēkas un kafejnīcas sajaukums. Mēs apsēdāmies ērtos krēslos un klausījāmies viena otrā, kādi mums piedzīvojumi ir bijuši, taču visvairāk sanāca man klausīties Madijā.

- Starp citu, kā tev ar Dilanu? Es par viņu neko neesmu dzirdējusi, - es vaicāju, pie reizes iemalkodama malku ledus kafijas, kuru pirms kāda laika pasūtīju.

- Ai... Nu tur jau nekā nav. Starp mums nekas nebija bijis. Viņš vienkārši bija idiots. Un viss, - meitene teica un šajā brīdī ļoti labi varēja redzēt, cik ļoti mainījās Madijas garstāvoklis. Meitenes seja satumsa, acis palika saltas un smaids no lūpām pagaisa gluži kā nebūtu nemaz tur bijis.

- Labāk pastāsti kā iet tev ar Meisonu! - viņas labais noskaņojums atgriezās ātrāk nekā gaidīju. Nu jau atkal meitene sēdēja ērti iekārtojusies krēslā un viltīgi smaidot tina ap pirkstu matu šķipsnu.

- Starp mums ir viss kā pa vecam, -

- Paga... Tad sanāk, ka tu ar to... to... to pretīgo izdzimteni esi jau veselus divus gadus? - viņa šokēti iesaucās pa visu bibliotēku / kafejnīcu. Cilvēki automātiski pievērsa mums savus skatienus, kuri nebija diez ko pretimnākoši.

- Nu, ne gluži divus gadus. Varbūt pusotrs gads... Un Meisons nav nekāds tur pretīgs izdzimtenis, - es noteicu beigās nedaudz izmēdot Madijas vārdus. Man nav ne mazākās nojausmas kāpēc tai meitenei nepatīk Meisons. Beigās vēl piemetinot faktu, ka viņa tik ļoti vēlējās lai es un viņš būtu pāris.

- Klau, bet jums būtu tas jānosvin! Varētu aiziet uz kādu klubu vai..., -

- Stop, nē. Es negribu nekur iet un svinēt vēl ne tik. Ja godīgi... Ja tu nebūtu atgādinājusi par to visu, es nemaz nezinātu par pusotru gadu, kad mēs jau esam kopā, - īgni noteicu. Man nebija izskaidrojuma kāpēc es negribēju neko svinēt. Varbūt man vienkārši tas nebija tik būtiski.

   Labi, ka Madija izlēma paklusēt par šo tēmu. Patreiz mēs sēdējām un dzērām mūu ledus tējas. Šad tad kāda no mums par kaut ko ieminējās, bet sarunas sanāca diez ko saraustītas un pat biklas. Nevar būt, ka Madija apvainojās par to, ka es nekādā veidā negribētu nosvinēt to pusotra gada padarīšanu.

   Un tad piepeši notika kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījusi. Kafejnīcas / bibliotēkas durvis atvērās un telpā ienāca tas pats puisis, ar ko Meisons bija runājis kāpņu telpā. Cik saprotu, viņš ir mūsu kaimiņš. Andrejs. Pēc Meisona vārdiem nopratu, ka viņu sauc Andrejs un, ka puisis ir no Krievijas. Novēroju katru viņa kustību. Puisis piegāja pie letes, kur gatavoja ēdienu, kafijas tējas un visu pārējo. Viņš sasveicinjās ar kādu meiteni kura tur arī strādāja un laikam, ka... Andrejs sasveicinājās ar viņu mūsu valodā. Ne krieviski. Tad kāpēc viņam vajadzēja vakar tēlot, ka viņš neko nesaprot, ko Meisons saka? Pat nezinu, kāpēc mani tik ļoti viņš interesēja.

- Kas ir tas puisis uz kuru tu tik ļoti met aci? - Madija pasmīnēja.

- Mans un Meisona kaimiņš, - es teicu, caur sakostiem zobiem un vēl aizvien nenovērsusi acis no Andreja.

- Klau, es nezinu ko tu esi sadomājusies, bet pat ja man Meisons nepatīk, viņš izskata ziņā tāpat ir daudz labāks par šito zelli, - meitenes vārdi novērsa manu skatienu no Andreja. Viņai bija taisnība. Man bija puisis, kuram es rūpu, kurš ir seksīgs pie velna, tāpēc man nevajadzētu tā pat vien lūrēt uz citiem puišiem. Bet par spīti visam, mani kaut kas viņā piesaistīja. Tas nebija nekas labs. Vairāk uz slikto pusi. Man likās, ka Andrejam kaut kas ir aiz ādas, ka viņš ir diezgan aizdomīgs cilvēks. Tāds, kurš būtu jāpatur acīs.