Always and forever /LV/ 3. daļa ✔️

13.

   Es sēdēju dīvānā un ēdu kanēļa smalkmaizīti, kuru tikko biju nopirkusi. Manās rokās bija telefons, kur es, protams, skatījos savu attēlu galeriju. Biju tām izgājusi cauri tūkstošiem reižu. Vēlējos visas bildes iegaumēt, gluži vai iegravēt savā atmiņā. Man bija bail, ka kādu no tām varu aizmirst.

   Mierīgo atmosfēru, kas bija ap mani iztraucēja diezgan skaļš durvju klauvējiens. Godīgi sakot, es pat satrūkos no tā. Negribīgi piecēlos kājās no ērtās sēdvietas un devos atvērt durvis. Tās varēja atvērt Meisons - viņš atradās tuvāk durvīm. To viņš, protams, nedarīja.

   Klauvējieni nemitējās, tiem pievienojās durvju zvani, kuri skanēja labi ja kādas piecas reizes.

- Heiz, atver taču tās nolādētās durvis! - Meisons iebrēcās no vannas istabas.

- Eju jau eju! - atkliedzu gan viņam, gan tam cilvēkam, kas stāv aiz durvīm.

   Piegājusi pie tām, atslēdzu durvis vaļā un atvēru tās. Man priekšā stāvēja kāda meitene. Pat ja man bija amnēzija, un es neatcerējos cilvēkus, kā arī savas atmiņas, biju droša, ka šo meiteni es tiešām nepazinu. Nopētīju viņu, nedaudz paverot durvis. Viņa bija gara, ļoti tieva, un viņas mati gluži vai dega uguns liesmās. Vienu roku meitene turēja pie vēdera, tā jau bija palikusi sarkana ( sabijos, ja nu tās ir asinis?), bet ar otru viņa atspiedās pret sienu.

- Atvaino... Šeit tak dzīvo Meisons Šmits, vai ne? - viņa sēcošā balsī prasīja.

- Nu, jā... Meison, tas laikam ir pie tevis! - es iespiedzos, meitene sarāvās mazāka. Tās nudien bija asinis. Meitene noņēma roku no vēdera, uzreiz pēc tam, trīs asins lāses nopilēja uz zemes.

   Meisons steigšus atnāca šurp un ieraudzījis meiteni, bija tikpat lielā šokā kā es. Taču varēja redzēt, ka viņš šo meiteni jau ir redzējis agrāk. Tas man lika aizdomāties.

- Kerij, kas tev to nodarīja?! - viņš prasīja un ieveda meiteni mūsu dzīvoklī. Es aizvēru aiz sevis durvis, drošības pēc tās aizslēdzu. Kas bija šī noslēpumainā meitene? Man viņa nepatika.

   Kerija nokrita uz dzīvojamās istabas grīdas, piekļāvusi kājas pie vēdera un saritinājusies vienā no dzīvojamās istabas stūriem. Viņa raustījās krampjos.

- Garsia. To izdarīja viņš. Es vairs nevēlējos tur strādāt, bet viņš piedraudēja - ja aiziešu, es miršot. Es aizbēgu, bet Garsia paspēja mani sašaut, - Kerija iesāka runāt. Katrs vārds viņai sagādāja mokas. Viņa ar mokām noņēma no vēdera roku. Brūce bija pārāk dziļa.

- Mums tevi vajag vest uz slimnīcu, - man bija kaut kas jāsaka. Es nevarēju palikt malā. Pat ja Keriju nepazinu un no pirmā skata man viņa nepatika, man bija viņai jāpalīdz.

- Nē, tikai ne uz slimnīcu. Tur jautās, kā es ieguvu šo brūci un milzum citu jautājumu. Viss atklāsies par maniem sliktajiem darbiem, - viņas balss skanēja tā, it kā tā tūlīt beigtu skanēt. Kerija aiz sāpēm klusi vaidēja un raustījās krampjos.

   Es ar Meisonu saskatījāmies. Mēs nezinājām, ko darīt. Nevarēja vienkārši atstāt šo meiteni guļam, vēl ļaunāk, nomirstam uz mūsu dzīvojamās istabas grīdas. Ja viņa nāca pie mums lūgt palīdzību, tad mums tā arī ir jāsniedz.

   Tētis turēja mani cieši pie rokas. Viņš mani uzskatīja par mazu meiteni. Tā taču nebija - man bija jau veseli desmit gadi. Mana skolotāja bija saslimusi, tādēļ es jau divas dienas negāju uz skolu. Mamma un tētis izdomāja, ka es nevaru tā visu laiku sēdēt mājās - tā nu es atrados šeit. Slimnīcā, tēta darba vietā. Viņa darbs šķita vairāk interesants, nekā mammas. Nebūtu interesanti visu dienu skatīties, kā mamma šuj drēbes - viņa bija modes dizainere. Izrāvos no tēta rokas un aizgāju apsēsties uz soliņa, kas bija novietots pašā operāciju zāles kaktā, stūrī. Noskatījos uz katru ārstu vismazāko kustību. Tas bija tik interesanti! Līdz brīdim, kad zālē ieveda pacientu. Tam asiņoja vēders, šķiet, kāds bija tajā iešāvis. Tētis deva komandas saviem kolēģiem, kuras tie tūlīt izpildīja. " Neskaties, tas var sabojāt tavu bērnību," tētis piekodinājis, nostājoties man priekšā. Biju pateicīga, ka viņš to izdarīja. Pēc tās reizes zināju tikai vienu - es nekad nekļūšu par ārsti vai par kaut ko citu, kas ir saistīts ar medicīnu.

   Atmiņa manā prātā pazuda tik pat ātri, cik parādījās. Bet es atcerējos. Es nudien atcerējies. Es atcerējos ik detaļu, ik katru vārdu, ko ārsts bija teicis saviem kolēģiem. Un tieši šī atmiņa izglābs Kerijas dzīvību, kura pašlaik karājās mata galā.

   Istabā valdīja pārāk saspringtā gaisotne, tāpēc es nolēmu par savu atmiņu, par to ko atcerēties pastāstīt Meisonam vēlāk. Viņš noteikti pašlaik bija tikpat neizprotamā stāvoklī, kādā biju es.

- Viņai ir jāiztīra brūce. Un tad jāsašuj, - es pēc kāda laiciņa teicu, Kerija atviegloti nopūtās.

   Aizgājusi uz virtuvi, no kāda plaukta izņēmu pudeli ar dzintarkrāsas šķidrumu tajā ( tas bija pret sāpēm), uzliku vārīties ūdeni un paņēmu dvieli.

- Tīrīšana sāpēs mazāk nekā šūšana. Ja tev sāp, iekodies šajā dvielī. Un iedzer šo. Tam vajadzētu remdēt sāpes, - es pamācīju, iedevusi Kerijai pudeli. Viņa padzērās malciņu, pēc viņas sejas izteiksmes varēja noprast, ka dzēriens ir pretīgs. Varēja redzēt, ka tas dedzina meitenes kaklu. Pierunāju Keriju iedzert vēl vienu malku, bet tas bija pēdējais.

- Ir vēl kas. Mana soma ar naudu un mantām. Tā palika klubā. Personālu telpā, manā skapītī, - uzreiz pēc tam, kad Kerija bija padzērusies, viņa ierunājās. Nu viņas balss skanēja krietni labāk nekā pirms tam, taču vienalga varēja redzēt, ka meitenei neklājas viegli.

- Es tai aiziešu pakaļ, - Meisons teica un gāja uz durvju pusi. Uzvilcis savu jaku un apāvis kurpes, puisis jau grasījās iet, bet es viņu apstādināju.

- Es iešu tev līdzi, - es stingri noteicu un sāku ģērbt virsdrēbes, bet puisis mani apturēja.

- Tu nenāksi, - viņš teica, satvēris manu roku un savijis mūsu pirkstus kopā.

- Garsia var tev nodarīt pāri. Es nepakļaušu tevi tādam riskam, - es nebiju apstādināma. Tā tiešām bija. Es nevēlējos viņu zaudēt. Pat tad, ja ārsts man bija teicis, ka man ir pilnīga amnēzija, jutu, ka mani un Meisonu vieno kaut kas ļoti spēcīgs un tieši šī iemesla dēļ, es nevarēju viņu zaudēt. Ja ar viņu kaut kas notiktu - es nezinu, ko iesāktu.

- Un tieši šā iemesla dēļ, tu nenāksi līdz, - viņš atlaidis manu roku, gāja prom, bet pamanījis manu skumjo seju, kas viņu aizkavēja, tomēr vēl palika kaut mazliet.

- Maziņā, es tevi nevaru zaudēt atkal. Tu man esi pārāk svarīga, - viņš nočukstēja, ievilkdams mani ciešā apskāvienā. Es pastiepos pirkstgalos, un noskūpstīju viņu. Es cerēju, ka varēšu redzēt viņu atkal, es cerēju, ka Garsia viņam netrāpīsies ceļā. Es cerēju, ka viņa lūpas es varēšu sajust atkal un atkal. Es tik ļoti cerēju. Un tad puisis aizgāja.