Always and forever /LV/ 3. daļa ✔️

15.

- Kas uzņēma šīs? - es vaicāju, norādot uz fotogrāfijām, kas bija ierāmētas un pieliktas pie sienas. Dīvaini - dzīvoklī biju dzīvojusi jau pietiekami ilgi, bet vēl nebiju pamanījusi šīs skaistās bildes. Attēlos galvenokārt bija attēloti dabas skati. Fotogrāfam noteikti bija jābūt ļoti labam.

- Tu! - Meisons atbildēja. Es? Vai tad es tik skaisti māku fotogrāfēt? Tas bija tik dīvaini. Es pati neatcerējos sevis pašas bildētās fotogrāfijas.

- Nezināju, ka tik skaisti māku fotogrāfēt, - klusi noteicu. Tad jau man būtu jāmācās par profesionālu fotogrāfi, jāiet foto kursos nevis jāstudē par animatori, gluži kā Meisons man stāstīja. Uzreiz, kad atgūšu visu savu atmiņu, tas būs pirmais, ko darīšu - iestāšos fotokursos.

   Es sēdēju pie virtuves galda un ēdu ātri pagatavojamās vakariņas. Ne es, ne Meisons nemācējām pagatavot neko vairāk kā pankūkas. Godīgi sakot, es nezinu vai mēs vēlējāmies pilnveidot savas ēdienu gatavošanas prasmes.

   Ar dakšu spaidīju kartupeļu biezputru, kura nu jau bija atdzisusi. Man bija pazudusi vēlme ēst, jo manas domas klejoja pie kaut kā cita. Tās mani apmeklēja brīdī, kad pie mums bija Kerija. Proti, man interesēja, kāpēc man vispār ir amnēzija. Kā man tā radās? Vai mani kāds pagrūda? Vai varbūt sazāļoja? Nē, par sazāļošanu jau nedabon amnēziju. Versija par pagrūšanu likās vairāk ticama. Bet kāpēc es visu vilku garumā? Es varēju to pajautāt Meisonam tūlīt pat. Un tieši to es arī darīšu.

- Meison, klausies..., - es iesāku teikumu, taču aprāvos pusvārdā, jo atklāju, kā nezinu pateikt to, ko gribu pateikt. Tas bija pārāk sarežģīti.

- M? - viņš pacēla acis no telefona un pievērsa man visu savu uzmanību.

- Kā es ieguvu amnēziju? - nevilcinoties, es ķēros vērsim pie ragiem. Puisis sarauca uzacis, un es neveikli iesmējos. Varbūt nevajadzēja viņam to jautāt? Varbūt vajadzēja pagaidīt, kad atmiņa atgriezīsies pati un es visu uzzināšu... pati?

- Tevi pagrūda. Un tas cilvēks saņēma pēc nopelniem, - par pēdējiem vārdiem viņš nicinoši pasmējās. Pie Velna, kāds cilvēks? Es vēlējos uzzināt visu. Viss palika tikai interesantāks.

- Lūdzu, pastāsti man visu! Man tiešām interesē, kāpēc ar mani notika kaut kas šāds..., - es izmisīgi lūdzos. Šo es tiešām vēlējos uzzināt vairāk nekā jebko patreiz. Baidos, ja puisis man atteiksies stāstīt, manas lūgšanas nonāks līdz krišanai ceļos - tik ļoti es vēlējos uzzināt šo lietu.

- Neko daudz nevarēšu pateikt, jo pats nebiju tajā brīdī klāt. Bet zinu tikai to, ka Andrejs, jā tā to kretīnu sauca, tevi aicināja uz kaut kādu sūda kino, uz kuru tu piekriti iet. Pēc tam tu mājās atnāci, taču Andrejs tevi apstādināja un jūs par kaut ko sakasījāties. Tik stipri, ka viņš tevi nogrūda lejā pa kāpnēm un tu stipri sasiti galvu. Un tad deviņu mēnešu koma, pēc tam amnēzija un te nu tu esi! Dieva dēļ, kāpēc tev vajadzēja viņam iet līdzi?! Tu vismaz varēji būt stiprāka vārdos, pasūtīt viņu piecas mājas tālāk, - puisis vārdus nobēra gluži kā pupas. No mana skata punkta, pēdējie vārdi izklausījās kā uzbrauciens.

   Tātad... Visa šī te. Viss šis ir tikai kaut kāda Andreja vaina? Tad tāpēc es tagad te sēžu kā tāda muļķe un neatceros pat elementāras lietas, kā, piemēram, savu uzvārdu (tas ir, es to zināju, bet ja man kāds to nebūtu pateicis, es to vēljoprojām nezinātu un būtu neziņā arī par to).

- Es vēlos viņu redzēt, - es biju izlēmusi. Aizgāju nomazgāt savus netīros traukus, lai novērstu uzmanību no tā, ka man šis ļoti interesē. Bet laikam to varēja saprast tāpat, jo es nudien ļoti vēlējos to Andreju redzēt. Man nebija iespēja atcerēties viņa izskatu - es vēlējos redzēt arī to. Kādu brīdi bija klusums, Meisons noteikti nesaprata, ko es ar to domāju.