Kas lācītim vēderā?

Skolas mīlestība un citi stāsti (1)

Meitene pamodās no tā, ka māte skaļi sauca viņu brokastīs. Acis atsprāga vaļā panikā. Ilgāk gulēt vairāk nedrīkstēja, viņa jau tā bija aizgulējusies. Žigli izkāpusi no gultas meitene juta kā galva nedaudz sareibst, un acu priekšā nodanco melni plankumi.

Laine ātri saģērbās un izlidoja no istabas. Teorētiski šī bija pirmā skolas diena, taču meitenei bija dziļi nospļauties, kas viņai mugurā. Klasesbiedri pie kuriem viņa devās nebija nekādu pūļu vērti.

Pusaudzei "nebija" paveicies- viņa nesekoja līdzi modei, netīkoja pēc materiālajām vērtībām, neblandījās ārā nakts laikā, un it kā ar to nebūtu gana meitenei piemita savs individuālais viedoklis. Visi šie patiesībā nenozīmīgie un pat vērtīgie aspekti lika Lainei ik dienu piedzīvot klasesbiedru irgas. Vienaudži nespēja pieņemt to, ka viņa ir atšķirīga.

"Nekas, šis ir pēdējais gads. Pabeigšu devīto klasi, un laidīšos lapās." Tā viņa klusībā mierināja sevi.

Jā, par klasesbiedru viedokli Lainei rūpēja ne tik cik melns aiz naga. Gadiem ejot viņa bija iemācījusies nesprēgāt un ignorēt "asprātības." Dažkārt viņa jutās kā zooloģiskajā dārzā, jo vienaudži uzvedās vienkārši bērnišķīgi. Viņu mērķis bija meiteni izprovocēt, izvest no pacietības, sakaitināt. Taču Laine to uztvēra kā dzīves rūdījumu, viņa vienkārši vienmēr bija gudrāka.

Tiesa gan, lai kā viņa pūlējās to apslāpēt un domāt racionāli, dziļi iekšā pusaudzei ļoti patika klases kauslis Rihards. Visi viņai adresētie apvainojumi lidot lidoja gar ausīm, ja vien tie nenāca no Riharda mutes. Vienīgi šis zēns spēja no tiesas aizskart meiteni. Viņa bija smagi strādājusi ar savu emocionālo pasauli, mēģinājusi izgrūst puisi no sava prāta.. Tas bija bezcerīgi.

Par izskatu runājot, Laine jau sen bija atmetusi cerības kaut ko mainīt. Viņa nebūs kā neglītais pīlēns, kurš pārtaps par gulbi. Turklāt brūnos matus atgūt viņa netaisījās. Zilus viņa tos bija nokrāsojusi pirms diviem gadiem un ne mirkli nenožēloja. Meitenei bija sajūta, ka tas ir sava veida protests vai dumpis. Tā viņa izpauda savu iekšējo būtību. Tā viņa sadzīvoja ar sevi. Tiesa gan nācās atzīt, ka zilie mati nešķita pārāk saskanīgi ar brūnajām acīm, tomēr kā meitene klusībā smējās, vēl viena prioritāte vientulībā- nav cilvēku kuru dēļ tev jāizskatās labi.

Viņai nebija draugu, mājdzīvnieku turēt nedrīkstēja. Būdama vienīgais bērns viņa jutās pašpietiekama un tomēr vientuļa. Vienīgais mierinājums bija 23 gadus vecais brālēns Ritvars. Puisis vienmēr bija ar mieru Laini uzklausīt, un meitene sniedza viņam šo pašu iespēju. Neliels traucēklis bija tas, ka brālēns bija students, dažkārt viņi netikās vairākas dienas. Ja Ritvaram uzradās kārtējā meitene, tad nekādas ziņas par sevi viņš nesniedza nedēļām ilgi. Varbūt kādam lasītājam liksies- kas gan ir diena? Un kas gan ir nedēļa? Laine bija tik viena, ka dažkārt sagaidīt šo vienīgo sabiedrību likās vienkārši neiespējami.

Meitene devās uz virtuvi, kur viņas mamma Rita jau sēdēja ēdot omleti un lasot kādu sieviešu žurnālu. Laine apskāva māti un noskūpstīja uz vaiga, klusi nočukstot: "Labrīt." Sieviete uzsmaidīja meitai, atglauda kādu nepaklausīgu matu šķipsnu aiz Laines auss un aicināja pie galda.

Tēvs pameta māti vēl pirms Laines dzimšanas. Ritas vecāki savu vecāko meitu padzina no mājām un atteicās materiāli uzturēt. Šajā sarežģītajā situācijā apjukusī jauniete nepadevās, un par spīti visam sniedza Lainei iespēju dzīvot. Sākumā abām izpalīdzēja Ritas vecmāmuļa, taču jaunā sieviete negrasījās sēdēt uz vietas. Rāvusies melnās miesās viņa pabeidza studijas un iekārtojās darbā. Laine bija no tiesas pateicīga mammai un ļoti cienīja šo sievieti.

Savukārt Rita mīlēja Laini, tomēr lika mierā. Viņa zināja, ka jo ciešāk meitu turēs sev klāt, jo sparīgāk meitene rausies prom.

Laine ar māti nekomunicēja, jo vienkārši negribēja uzkraut savas problēmas, sievietei jau tā bija gana raižu.

Veicīgi izēdusi savu šķīvi Laine izskrēja ārā pa durvīm. Ja tikai izdotos nenokavēt... Skrienot ierasto maršrutu viņa pamatīgi samirka. Tuvojoties pieturai meitene apstulba, tur jau viņa bija- likteņa ironija. Arī Rihards bija nokavējis iepriekšējo tramvaju. Puisis stāvēja zem pieturas nojumes. Kādu brīdi meitene minstinājās, jo neskaitot viņus abus pieturā uzkavējās vien padzīvojusi sieviete. Slapjums izrādījās pārāks- viņa patvērās zem nojumes blakus Rihardam. Puisis klausījās mūziku un Laini šķiet nemaz nebija pamanījis.

"Varbūt tā arī labāk," viņa nosprieda..