Kas lācītim vēderā?

Mazliet pavasara

Meitene bija blandījusies apkārt veselu diennakti. Tas bija kārtējais dzerstiņš, gulētas bija labi ja piecas stundas.

Šajā pasākumā viņu bija ievilkusi draudzene, un lai gan mājā bija vien deviņi cilvēki, jauniete jūtās izsmelta. Parasti viņas prāts bija kaut cik spics, vienmēr gribējās papļāpāt, bet nez kāpēc, pēc šīs nakts sarunām, tagad atvadījusies no jauniegūtajiem draugiem viņa jutās tukša.

Apnicis troksnis, apnikuši cilvēki, gribās pabūt vienai. Gribās beidzot saprast, kas notiek prātā, kurā visas domas šķita sajaukušās pagalam jocīgā kompozīcijā.

Pusaudze ļoti reti uzturējās viena, meitene viegli veidoja "gadījuma" draudzības. Autobusos uzrunāja svešiniekus, pirmā uzsāka sarunu ar zēniem, nebaidījās vērsties pēc palīdzības. Arī cilvēki nekad neatteica komunikācijā.

Braucot viena vilcienā, lasīdama kādas latviešu rakstnieces romānu, jauniete piepeši kārtējo reizi atskārta, ka neprot būt viena.

Šī atziņa jau bija kavējusies viņas prātā vasarā, toreiz viņa jutās drausmīgi, gribēja raudāt un plosīties.

Šoreiz bija pavisam citādi. Meitene jutās atvieglota, ka beidzot, BEIDZOT tikusi prom..

Pusaudze beidzot jutās pilnībā neatkarīga un brīva no sabiedrības svara, tāpēc kad vilciens piestāja vajadzīgajā pieturā, viņa no transporta izkāpa visnotaļ priecīga. Nāsīs uzreiz iesitās dzimtās mazpilsētas gaiss, tas bija viss kas nepieciešams, lai atgūtu kaut cik garīgā spēka.

Meitene gāja lēni, beidzot viņa neko nekavēja..

Pat zinot to, ka pusaudzei neviens neko nerakstīs sociālajos tīklos, interneta pieslēgumu viņa atslēdza. Šis mirklis bija īpašs, viņa ar dubultsvaru sajuta, cik ļoti viņai riebjas būt atkarīgai no tāda nieka.

Jauniete gāja pa ceļu, aizvēra acis un klausījās kā čivina putni, un baudīja siltumu, tā bija pirmā siltā pavasara diena. Pēc pāris sekundēm meitene secināja, ka nevar iet uz priekšu ar aizvērtām acīm...

Viņa pārgāja pāri ceļam, apsēdās pie koka, kas viņu tīri labi paslēpa, un aizvēra acis.

Meitene klausījās putnos pamazām zaudèjot saikni ar realitāti, jo parasti viņa neklausījās. Mazliet nāca miegs, taču tam viņa neļāvās.

Pēc aptuveni desmit minūtēm meitenes acis atdarījās, rokas piesardzīgi noslīdēja līdz sausajai zālei. Tik neprātīgi gribējās sajust šo raupjo, aizmirsto pieskārienu, kad tas notika, jauniete plati pasmaidīja.

Varbūt viņa izskatījās kā idiote, bet beidzot meitenei tas bija gluži vienalga.

Pusaudze pieliecās un ieelpoja sauso zāli, un pirmo reizi kopš bija nomodā sajūtās piepildīta.

Daba meitenei bija sniegusi vislabāko mierinājuma apskāvienu. Viņa sajutās kā daļa tās.

Jauniete ieelpoja savus pirkstus, cerībā, ka zāles smarža būs palikusi plaukstās.

Pirksti joprojām oda pēc naudas.

Tiesa gan pusaudze uzreiz atcerējās visas materiālās vērtības, bet jūtot šo smaku, tās likās neierasti pretīgas.

Makā vairs nebija ne piecu centu..

Meitene pieliecās, paņēma mazu zariņu un ielika to kabatā. Vēlāk viņa to ieliks makā, un tas būs pilnāks nekā jebkad bijis, tā jauniete nicīgi nodomāja.

Bija pienācis laiks doties tālāk.

Tiesa meiteni māca nelielas skumjas, bet viņas dvēsele beidzot bija iztīrīta un brīva, prāts bija mierīgs, viss bija sakārtojies.

Jaunietē bija ielijis mazliet pavasara.

A.P. Kādas ir jūsu sajūtas izlasot šo stāstu?