Kas lācītim vēderā?

Vakara brīnumiņš

laiva šķēla ezera ūdeni. uz manas ādas bija izveidojusies zosāda, spalva sacēlusies- pēc karstās dienas vakars, tomēr sniedza patīkamu veldzi. nekad nebiju peldējusies siltā pienā, taču manas kājas labu brīdi bija iemērktas patīkamajā ūdenī, un iedomājos, ka varbūt tieši tāda ir sajūta. aiz muguras palika mēness atspulga čūska, un arī manas atmiņas par šo pārbraucienu- kā noriet saule, un iecērt zilganajās debesīs spilgti sarkanas pļaukas, kuras izplūda kā akvareļi un debesjums ātri iekrāsojās visās saulrieta krāsās. tobrīd biju mazliet aizdomājusies par fiziku (kādēļ debesis ir zilas), bet prāta eksaktā puse, līgstot mieru, ātri vien paspieda roku mākslinieciskajai, nebija vērts daudz spriest, skats bija pārāk vienreizējs, un galva darbojās kā švamme, kuras vienīgais uzdevums ir to uzsūkt.. realitātē atgrieza mazais brālītis:"mammu, reku manas čības! manas čības!! tās ir manas čības!" ģimene sasmaidījās. kolektīvi izrausāmies no laivas, taču es un mazais devāmies mājup pirmie. piepeši viņš jau bija atpalicis, grasījos Kārlēnu apsaukt, kad brālis pasauca mani:"Liene! Paskaties, paskaties!! Tur ir zvaigznīte!" mūs panācis bija arī vidējais brālis, kurš kā vienmēr skeptisks nosmīkņāja:"tā ir lidmašīna." es liku viņam apklust, Kārlēns redzēja zvaigznīti, viņš redzēja brīnumu.. ak, kā man tobrīd gribējās viņam brīnumu pasargāt! izrādījās viņš itin labi to spēja arī pats:"nē. tā ir zvaigznīte. tā nekustās", bet to dzirdēju tikai es, jo Janka jau bija aizskrējis. "jā. Tā ir zvaigznīte. vai zini, mēs varētu kādreiz aiziet uz pļavu paskatīties zvaigznēs. Tur to būs simtiem, tūkstošiem! vai tu gribētu?" atsākān lēni čāpot mājās. "jā! tur būtu daaaaudz zvaigznīšu! Šitik!" Kārlēns, plati smaidīdams, parādīja man piecus pirkstus. Tad padomāja un pievienoja arī otru roku, tādējādi izvilinādams manus smieklus naksnīgajā gaisā. "vai zini, Kārlēn, rīt būs mēness aptumsums. Mēness būs tāds sarkans, brauksim atkal ar laivu skatīties." mazais tikai pasmaidīja un atbildēja ar drošu:"jā". Mazliet apdomājos, un galvā radās jauns jautājums:"Kārlēn, vai tu man tiešām tici? Ka tas Mēness būs sarkans?" tas ka viņš uzticējās man patika, taču negribējās, lai brālis domātu, ka dzenu jokus. "Varbūt būs.. varbūt nebūs.. rīt redzēsim." puika mazliet pieklusa, bet tad turpināja:"Varbūt Mēness būs sarkans, bet varbūt zaļš". es atkal iesmējos un viņu nobučoju, tad viņu paņēma mamma, lai liktu gultiņā. Savukārt man no galvas neizvēdinājās brāļa vārdi. "Varbūt būs, varbūt nebūs", cik mierīgi viņš to sacīja.. kā jau četrgadnieks, kurš vēl nav paguvis sev uzkārt lieku pārdomu mēteli. Acis viņam mirdzēja milzīgas un brīnumu pilnas, it kā zvaigznīte būtu izgaismojusi visu viņa mazo ķermenīti. es cienīju Kārlēnu un vienmēr puikā klausījos, viņš man atgādināja mazas lietiņas redzēt tik lielas un apburošas. viņa piedzīvojums tikai maz pamazām sākas. pirms mani plaksti salipa, es sapņoju par to kā brālis ieraudzīs vairāk zvaigžņu nekā pratīs izskaitīt.. Pietiks ar vienpadsmit.