Kad mūsu pasaules satikās

Pirmā daļa

    Satrūkos no pekšņa trokšņa. Tas bija sausa koka zars, kurš atsitās pret loga rūti. Ielūkojos pulkstenī un tas rādīja četri no rīta. Ja es negribu nokavēt pirmo skolas dienu man ir jāceļās un jāgatavojas.
    Piegāju pie spoguļa un man pretī lūkojās meitene ar lielām, gandrīz pat ar pārāk lielām, zilām acīm un brūniem, viļņainiem matiem. Daudzi mani sauc par glītu, bet es nekad tāda nēsmu jutusies un sevi par tādu uzkatījusi.
    Uzvilku savu mīļāko balto blūzi un melnus svārkus, kuri stiepjas man pāri celim. Kājās uzāvu zempapēžu siksniņkurpes, jo nevēlējos izskatīties vulgāri ar augstpapēžu kurpēm un radīt par sevi nepareizo priekštatu, matus sataisīju augstajā zirgastē. Ausīs ieliku pērļu auskariņus. Kosmētiku es nelietoju, jo man ir konservatīvs un klasisks stils un, manuprāt, kosmētika tam nepiestāv.
-Alise, tu esi gatava?-no lejastāva bļāva mamma
-Jā, tulīt nāku.
    Uzmetu pēdējo skatienu savai viegli rozajai istabai un mīksto mantu kaudzei, paņēmu mugursomu un devos lejā
                             ***
    Pēc trīs stundu ilga ceļa beidzot iebraucām koledžas pagalmā. Skola bija jaunmodīga un nepārspējami liela. Tā sastāvēja no daudz stikla detaļām un pasteļtoņiem.
    Uzmetu vieglu skatienu mammai un viņas zilās acis bija stiklainas. Viņa bija uzvilkusi auskarus, kurus es viņai biju dāvinājusi pirms sešiem gadiem dzimšanas dienā,  tos viegli apskāva viņas krāsotie, blondie mati.
    Viņa pagriezās pret mani un atgādināja, ka man ir cītīgi jāmācās, lai iegūtu labus vērtējumus. Šo mantru es jau biju dzirdējusi neskaitāmas reizes un es pie tās centos arī pieturēties.
    Līdz šim manas atzīmes bija izcilas manas lielās centības dēļ, kuru mamma jau man bija ieaudzinājusi no mazotnes. Visas lietas es darīju ar precizitāti un pilnu atdevi un tādēļ mamma man uzticējās sūtot mani uz koledžu.Viņa zināja, ka es darīšu visu, lai sasniegtu savus mērķus un neļaušu nekādām blakuslietām stāties man ceļā.
    Bija laiks atvadīties. Es samīļoju mammu un viņai uz pieres uzspiedu ašu buču un viņa momentā aizgriezās, lai man nebūtu jāredz kā viņa raud
-Mammu, tu taču zini, ka es tev zvanīšu katru otro dienu un vēl pa vidam mēs varēsim parunāt skaipā?
-Jā,meitiņ, bet tu tāpat man dikti pietrūksi.
-Ah mammu...-es noteicu un ātri paņēmu savus koferus, jo es zināju,ka es arī neizturēšu un sākšu raudāt.
                              ***
   Sameklēju savu 420. istabiņu un devos iekšā. Tā bija maza, bet toties mājīga. Tajā bija 2 gultas, pie katras bija naktskapītis un starp tiem rakstām galds. Istabā bija tikai viens drēbju skapis.  "Nu ko,vajadzēs dalīties" es nodomāju.
     Kad papētiju istabu rūpīgāk ieraudziju,ka vienā gultā guļ meitene. Vienīgais,kas no meitenes bija redzams bija melnie, taisnie mati. Meitene savu sienas pusi bija noklājusi ar tādu grupu kā "Metallica", "Nirvana", "Pink floyd", "Guns n roses" plakātiem. Tur bija arī ar parasto zīmuli zīmēti visai baisi, toties talantīgi zīmējumi. Iekšēji nodrebinājos. "Jācer,ka šī meitene man nesagādās problēmas"
   Novērsos un sāku izkravāt savas mantas. Kad pabeidzu biju diezgan apmierināta ar rezultātu. Viss bija perfekti salikts pa vietām. Vel tikai atlika iekārt skapī drēbes. Atverot skapi tas bija piebāzts ar melnām, bordo vai tumši violetām drēbēm. "Nu i stiliņš" nodomāju. Brīvo vietu aizpildīju ar savām pasteļkrāsas drēbēm un biju apmierināta ar veikumu.
    Apsēdos uz gultas malas un sapratu, ka man nav ko darīt tādēļ izdomāju,ka iešu pastaigāties un izpētīšu pilsētu. Tā bija patiešām skaista un liela. Tur bija 3 bibliotēkas, gluži kā mans sapņu piepildījums. Iegāju "Pop,s" un pasūtiju vaniļas saldējuma koteili līdzņemšanai.
    Kad nonācu atpakaļ kopmītnēs bija jau tumšs un man bija laiks doties gulēt. Kad iegāju istabiņā meiteni nekur nemanīju, tāpēc iegāju dušā un devos gulēt.