Kad mūsu pasaules satikās

Trīspadsmitā daļa.

Ārčījs pienāca man klāt.
-Skatos, esi manījūsies.
-Kādā ziņā?-ieinteresēta viņam jautāju
-Nu, tu esi pasākusi ballēties.
-Un kāpēc tad es to nevaru darīt?-nedaudz dusmīga jautāju
-Alis, chill, es tikai pateicu ko domāju, beidz būt tik uzvilkta.-viņš man pasniedza glāzi ar kādu šķidrumu un es to iedzēru vienā rāvienā un sapratu, ka tā bija nelaba ideja, jo manu rīkli sāka kost. Es uzdzēru pa virsu ūdeni un mana dedzinošā sajūta pamazàm izgaisa

-Hei, nāksiet griez pudeli?-Dilans paskatījās uz mums un uzsauca.
-Protams!-Ārčījs atbildēja un jau gāja sēsties aplī.
-Nē.-es paskatījos uz viņu un atsaucu.
-Kapēc?-Dilans man jautāja
-Jo es ne.....-grasījos jau pabeigt teikumu, kad Ārčījs mani pārtrauca
-Protams, ka viņa nespēlēs. Tu nevari no svētules prasīt ko tādu.-visi izņemot Džesu iesmējās. Manī sāka vārīties dusmas, bet es netaisījos piekrist. Es biju pietiekami apreibusi un es nevēlējos izdarīt ko tādu, ko nožēlošu.
-Hei, Ārčīj!-Džesa pārtrauca neveiklo klusumu.
-Vari lūdzu atnest stafiņu un bongu?-Džesa atkal pagriezās pret viņu.
-Tak aizej un paņem-viņš ne visai laipni atbildēja.
-Bet tas atrodas tavā istabā.
-Manā un arī Džastina, tāpēc viņš var....-Ārčīju pārtrauca Džastins
-Tu tiešām domā, ka es laidīšu garām iespēju pasūkties ar skuķiem? Ej vien pats. Un paņem kādu palīgu, jo viens nevarēsi atnest visu.
-Nu tad Džes, nāksi palīgā?-Ārčījs jautāja.
-Tak paņem līdzi Alisi, jo viņa tā vai tā šobrīd nespēlē.-Džesa teicaa un uzlūkoja mani. Es jau grasījos atteikties, kad Ārčījs pienāca pie manis un iesaucās,
-Nu tad tu nāc? Ielūgumu jau tev netaisos rakstīt. Tapēc cel savu pēcpusi un velcies šurp.
Es piecēlos un momentā gāju ārā no istabiņas uz puišu galu. Dzirdēju, kā arī Ārčījs tuvojas.
-Nu bāc vari pagaidīt mani?-viņš iesaucās, bet es viņam neko neatbildēju.
-Tu mēli pēkšņi esi norījusi?-viņš uz manīm skatījos, bet es biju pārāk dusmīga, lai uzlūkotu viņu.
-Davaj baidz tēlot te nekādu apvainojušos un sāc reiz runāt. Mēs jau bijām viņa istabiņā, kad es vairs neizturēju un viņam uzbļāvu.
-Ja tu, auna piere būtu kaut nedaudz draudzìgāks es tev atbildētu, bet nē, tu pret mani izturies kā pret tukšu vietu. Es nesaprotu ko es tev tādu esmu izdarījusi, ka tev mani tā ir jaienīst un jātraucē man dzīvot?-es bīju iekarsusi un bez elpas un gaidīju atbildi. Pēc kādām piecām sekundēm viņš ierunājās
-Es tevi neienīstu, tu mani vienkārši tracini. Tavas perfekti salocītās drēbes, konservatīvais apģērbs, labās sekmes, ughh tas viss mani kaitina.
-Tātad, pēc taviem uzskatiem kādai man būtu jābūt? Jāčupojas ar visiem pēc kārtas? Es tā neēsmu audzināta, es rīkojos tā, kā es uzskatu par pareizu.-paskatījos uz viņu un atbildēju.
-Nu labi, piedod.-Viņš man uzsmaidīja un man bija prieks,ka viņš beidzot ir kaut cik normāls.
-Okay, kas  ir tas, ko mums jāatnes?-viņam jautāju.
-Paskaties tajā atvilknē, tur jābūt papīram, kur ietīt kāsi-Viņš norādija uz galda un es tēloju, ka saprotu ko viņš ar to domā. Izmeklēju atvilkni, taču neatradu neko tādu, kas varētu līdzināties viņa aprakstam.
-Es nevaru atrast. 
Ārčījs pienāca man pie muguras un sniedzās pie atvilknes.

Mēs bijām ļoti tuvu viens otram un tas radīja spriedzi. Manu ķermeni atkal pārņēma elektrība. Viņš pamazām tuvojās manam ķermenim un, lai gan es sapratu cik ļoti šis viss ir nepareizi, es negribēju, lai tas beidzas. Mūsu acis sastapās un es nebìju ievērojusi cik zaļas un dzidras ir viņa acis. Mūsu lūpas saskārās un viņš sāka maigi mani skūpstīt un uzlika savas rokas man uz gurniem. Es atsaucos viņa skūpstam un ievīju savas rokas viņa matos. Skūpsts pamazām palika kaislīgāks. Viņš ieguldīja mani gūltā un pats apgūlās man virsū. Ārčījs sāka skūpstīt manu kaklu un viss mans ķermenis izliecās. Viņš labpatikā ievaidējās un novilka manu kreklu atsedzot manu krūšturi. Sajutu, ka viņa bikses paliek stingrākas.
-Mēs nevaram tā uzreiz...-Es nevarēju pabeigt teikumu, jo viņa lūpas uz manām mani apklusināja.
-Labi.-viņš ieskatototies man acīs ar iekāri atbildēja
Viņa rokas ceļoja pa manu ķermeni.
-Bāc, Tu padari mani traku-atkal sākot skūpstīt kaklu viņš ievaidējās.
Mēs apmanījāmies ar pozīcījām un tagad es biju augšā. Noliku katru kāju savā pusē un viegli apsēdos uz viņa. Sajutu kaut ko cietu zem sevis un jutos diezgan lepna, ka es spēju viņam tā justies. Atsākām skūpstīties un viņa mīkstās lūpas papildināja viņa mēle, kuru viņš ielauza man mutē. Sāku skūpstīt viņa kaklu un viņš labpatikā atlieca galvu, uzlika savas rokas man uz sēžamvietas ievaidējās un aizvēra acis. Es aimirsu par visu un visiem, vienīgais, par ko es spēju domāt bija tas, cik ļoti labi viņš liek man justies.

Mūsu momentu pārtrauca telefona vibrēšana viņa kabatā. Viņš pacēla klausuli un tā bija Džesa,kura raizējās par mūs prombūtni.

Jūs spējat iedomāties to, ka šis stāsts ir sestajā vietā rom.sad.?Paaaaldies!❤❤❤

Liels paldies, ka izlasiji! Atvainojiet, ja priekš kāda šī nodaļa ir pārāk netīra, bet es centos pārlieku neaizrauties ar detaļām. spiežiet 🌟 ja patika. Komentējat, ja ir kādi ieteikumi vai vienkārši komentārs❤
P.S.Piedodied, ja ir rakst. kļ., jo es ātrāk gribēju publicēt šo daļu.