Kad mūsu pasaules satikās

Vienpadsmitā daļa

Turpmāko nedēļu es pavadīju mācoties. Es nevēlējos iekavēt nevienu priekšmetu. Es daudz laika pavadīju bibliotēkā kopā ar Betiju, tāpēc Džesu satiku tikai vakaros, bet puišus nebija nācies satikt vispār un tas bija ļoti labi. Es Betijai neizstāstīju par to vakaru, kurā es sevi nenokontrolēju, jo man bija kauns par sevi un nevēlējos, lai viņas domas par mani mainās

Saņēmu ielūgumu no mammas atbraukt ciemos brīvdienas un es pieņēmu viņas aicinājumu un biju priecīga satikt viņu un atgriezties bērnības mājās, kurās man ir tik daudz labu atmiņu.

Nedēļas nogali pavadījām iepērkoties, dodoties pie friziera un manikīres. Biju jau aizmirsusi cik labi bija būt mājās. Protams, bija arī savi mīnusi, jo mamma nebeidza atkārtot to, cik ļoti izglītība ir svarīga un, ka man ir jāmācās ar pilnu atdevi, lai gan es pati to sapratu. Kā arī viņai nepatika tas, ka es biju uzvilkusi džinsus, jo viņa uzskatīja, ka sievietēm ir jāvelk tikai un vienīgi kleitas un svārkus. Viņa bija liela feministe un mamma domāja, ka tādā veidā vīrieši nonicina sievietes un neļauj justies tām pārākām un skaistām, jo tieši vīrietis bija tas, kurš pirmais radija bikses sievietēm. Man nebija vēlmes ar viņu sākt par to diskutēt, jo tas sabojās visu šo kopā būšanu un viņa vienmēr paliek pie sava viedokļa, tādēļ apsolīju vairāk nevilkt džinsus.

Mamma katrā ēdienreizē gatavoja manus mīļākos ēdenus un man tik ļoti bija pietrūkušas mājās gatavotās maltītes. Pēc pēdējām pusdienām mēs aplūkojām albumus un abas izplūdān asarām, es tik ļoti nevēlējos doties prom un mamma mani nevēlējās laist prom. Es mājās jūtos patiesi labi un mierīgi, taču viss labais kādreiz beidzas.

Iekāpu mašīnā un paskatījos pa logu, lai pamātu mammai. Viņas acis bija asarainas un es jutos patiesi bēdīgi. Braucu mašīnā, kad nopīkstēja telefons. Paskatījos ekrānā un man bija atnākusi viena jauna ziņa.

Džesa:
"Sveika!Es zinu, ka Tu šobrīd brauc mājās un Tev noteikti nav tas labākais noskaņojums, tāpēc man ir plāns❤"

Es:
"Braucu un būšu atpakaļ kojās pēc kādas h. 😊Kāds tad ir tavs plans?"

Džesa:
"Es domāju, ka mēs atkal varētu uzrīkot pavisam mazu pasēdēšanu, bet šoreiz mūsu istabiņā.🙏🙏 Ko teiktu par tādu ideju?"

Es:
"Nezinu gan.....Tu taču zini, ka es neēsmu ballīšu fans"

Džesa:
"Nu lūdzu, lūdzu? Tā būs ļoti maza ar pāris cilvēkiem?"

Es:
"Ai zini ko, lai iet! Laikam esmu pelnījusi nedaudz atpūsties, jo pēdējā laikā tik to vien daru, kā mācos."

Pati biju pārsteigta, ka piekritu, bet man patiesi vajadzēja novērst domas un atpūsties. Un nav jau tā, ka kādam būs mani jāpavada uz istabiņu, lai notiktu kaut kas tāds, ko es varētu nožēlot.

Džesa:
"Tu esi pati labākā, gaidam Tevi un mīlu❤."

Jums jau ganjau ir apnikušas mani komentāri, bet paldies, ka izlasīji šo daļu❤. Ja ir kādi ieteikumi droši raksti, būšu priecīga. Ja man izdosies prātā izdomāt turpinājumu, tad centīšos uzrakstīt vēl vienu daļu jau šovakar, protams, neko nesolu, bet centīšos.
Ja patika, tad neaizmirsti uzspiest 🌟, jo kā jau esmu teikusi, tas mani patiesi motivē.