Astoņpadamitā daļa.

381 60 6
                                    

Es atrāvos no viņa.
-Mēs taču norunājām būt tikai draugi.
-Un?
-Ko "un"? Draugi neskūpstās.
-Nu, vispār pēc manas pieredzes, tie mēdz. Mēs vienkārši varam būt "friends with benefits"
-Mēs jau vakar par to tēmu runājām-es atteicu.
-Alis, es taču redzu, ka es tev patīku.
-Tā nav taisnība.-es viņam atbildēju.
-Ja? Tu sarksti manā priekšā, kad skūpstījāmies tu atsaucies maniem pieskārieniem. Mēs pat vakarnakti pavadījām kopā.
-Pagaidi, ko tas nozīmē "mēs vakarnakti pavadījām kopā"? Nesaki ka.......nekas taču tāds, ko es neatceros nenotika?
-Nē, es neesmu tāds. Nekrofīlīja nav manā stilā.......Lai gan ja es nebūtu pretojies, tad kas to lai zin kā tas būtu izvērties.
-Ko tu ar to domā? Lūdzu paskaidro sevi.
-Nu, tu vakar guļot biji diezgan draudzīga. Un es esmu diezgan pārliecināts, ja es būtu gribējis, tad kaut kas arī būtu noticis.
-Tātad tas ko tu saki ir, ja tu gribētu, tu varētu mani dabūt kurā vien mirklī vajadzētu. Un tas būtu atkarīgs tikai no tevi, jo es tev būtu gatava, kad tu mani pasauktu?
-Nu tā es gluži neteicu.
-Tu neteici tieši vārds vārdā, bet es domu sapratu. Labi, vispār man ir jādodas, jo man ir sarunāta tikšanās. Es piecēlos, savācu savas mantas un pirms iešanas noteicu.
-Tavas drēbes atdošu vēlāk. Viņš mani vēl mēģināja saukt, bet es devos prom. Protams, man nebija sarunāta tikšanās, bet tas bija labākais attaisnojums, kuru varēju momentā izdomāt.

Iegāju istabiņā un tajā tiešām visi gulēja. Džesa ar Gregu gulēja viņas gūltā, Džastins ar vēlvienu puisi un meiteni uz matrača un Dilans manā gūltā. Noliku savas mantas uz krēslu un centos klusiņām pievākt telpu, kad sadzirdēju kādu.
-Sveika, kur tu vakar pazudi?-pagriezos un ieraudzīju Dilanu.
-Ammm....es....es aizgāju pie Betijas, viņa ir mana draudzene, nezinu vai viņa tev ir pazīstama-meloju viņam
-Nav gan. Viņa mācas mūsu koledžā.
-Jā-žavājoties atbildēju.
-wow, tu nu gan izskaties nogurusi.
-Jā, laikam esmu gan-tikai tagad to īsti aptvēru.
-Nāc, gulies blakus-viņš teica un pasita uz gultas blakus viņam.
-Nu nezinu gan...-atteicu.
-Nu tak nāc droši. Mēs taču esam draugi un gulēt vienā gultā mēs varam. Jutos patiesi nogurusi un man vēl joprojām sāpēja galva, jo Ārčija iedotās tabletes palīdzēja tikai nedaudz. Tāpēc arī piekritu. Apgūlos viņam blakus un Dilans nebāzās virsū un es biju par to patiesi pateicīga, jo man nebija spēka ar vēl kādu strīdēties. Ātri vien es atkal biju aizmigusi.

Zinu, nav tā labākā, bet komentējiet un spiežiet 🌟 nepieciešamības gadījumā

Kad mūsu pasaules satikāsजहाँ कहानियाँ रहती हैं। अभी खोजें