vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

draugradis

nākamajā dienā

        Šodien pajuka runāšanās ar Līgu, bet 40 minūtes tāpat vārījāmies pa telefonu. Ar viņu ir forši, un es nemaz sevi par daudz nenosodu par atvadu vēstuli, ir labi tā. Šā. Un ir daudz labāk par "šā tā", un tas priecē. Lūk, lai ir man prieks par šo vienīgo mīļo cilvēku, kas no klases iegūts. Kur es iegūstu savus cilvēkus, kur atrodu? Visa dzīve situācijās, draugi arī tā no situācijas un situāciju.
        Būtu briesmīga pasaule, ja katram cilvēkam būtu viena sava recepte, kā meklēt un atrast draugus. Tagad gaidu mēnesi līdz varēšu radīt daudz jaunu draugu meklēšanas recepšu, ideālā gadījumā kāda no tām arī nostrādās. Nebūtu liels pārsteigums, ja kurss beigās izrādītos pilns ar tikai kolēģiem. Es, galu galā, esmu visai pasīvs draugradis. Paldies tiem, kas mani pēc atrašanas paturējuši savā lokā un nav nobijušies... pag... gribēju par marsietību, sanāca par bailēm.
        Arī man ir bailes no cilvēkiem. No kuriem? Kāpēc? No kuriem vairāk? Pie kā tas noved? Visi jautājumi, uz kuriem varētu meklēt atbildes, un tās kaut ko varētu palīdzēt turpmākajā eksistencē. Es padomāšu par tiem. Dažreiz, dīvainā kārtā, pats domāšanas  process vai uzmanības pievēršana jau ir daļa atbildes.
        Pat ļoti loģisks ir slēdziens, ka no tiem, kam varu pateikt, ka ir bail, bail ir mazāk. Tā mums bijušas baiļu sarunas ar Kārli. Un tagad laikam ir daļa no bailēm pārvērtusies īstenībā. Tas ir, bailes par to vairs nav, bet tā sajūta, no kuras bija tik bail, mūs apciemojusi. Tas gan jau ir māns.

        Iespējams, es saku, ka māns, lai pati tam noticētu un sajūtu izdzēstu no realitātes. Vallij, šī diena ir rēgs, šī dzīve ir māns.
        Es biju tik talantīga un baidījos mīlēt par spēcīgu, ka novilku par strauju strīpu jauniem cilvēkiem un pieredzēm, bet iekritu jau iegūto cilvēku bedrēs. Ar tik maziņu dažādību un tik lielu fokusu, ar cilvēku apzinātu stumšanu prom un ar nenormālu kontrastu es ieguvu šādu efektu: pie pārāk daudz notikumiem un emocijām, kur gribās to ar kādu dalīt, ir pārāk maz emocijai ļautu iespēju. Viena.

        Bet ziniet, ļauj tam būt. Tā dzīvot, tā būt nav traumatiski, tikai nosauksim to ar mazāk solījumu vārdu mūsu sirds sekretāram. It's a bestie thing to share experiences. Jā, šādi nemaz nav slikti. Jā, šādi tas neierobežo gadus, mājas un mūs. Paula, nomierinies. ("Bet es taču esmu mierīga! Es burtiski sēžu atpūtas krēslā zem fona mūzikas tumbas Spices stāvlaukuma vidū!")
        Es teicu, ka šo atrisināšu, problēma ir tikta galā. Nākamību neķer par absolūtu, nevajag, lai kā fejiski ēteriskais pasaules lidojums gribētu nebūt važots ar "šeit un tagad" saukli.
        Cik sūri – būt saistītam ar saukli...