vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

Young Bohemia

pēc 6 dienām

6.00 no rīta, Prāga.

      Ir varen interesanti sēdēt viesnīcas gaitenī sešos no rīta, skan modinātāji, un samiegojušies adresāti smagām rokām necenšas tos izslēgt. Gaiteņos gaismas deg pilnbriedā visu cauru nakti, pussešos bija tumši logi gandrīz vai visās istabiņās, arī septītā stāva galējā, kurā gulēja Nikola, un sestā stāva otra gala numurā, kur darbojās Zita, Arvis, Alma, gan jau Vendija un, pilnīgi iespējams, arī Vincents. Uz manām pēdējām minūtēm bija arī Ketija ar Stellu no Helēnas istabas, diez vai uzreiz gājušas atpakaļ.
      Braukā un runājas lifts, kāds ar to šādā laikā braukājas. Ap pieciem pie viesnīcas no mašīnām izkāpa vairāki pāri cilvēku un devās iekšā. Gribēju sagaidīt un saskaitīt, kurā stāvā jaunie viesi ieslēgt gaismu, bet viņi vai nu to neizdarīja vai es to kādā reizē palaidu garām, staigājot netaisnas rūtiņu un līkas apļa līnijas.
      Tieši pie viesnīcas ir īpatnēja skulptūra ar ekrānu, kas rāda laiku uz Marsa. To mēs nosaucām par Marsu, tas ir, visu veidojumu.
      Vakarā bija ballīte visiem Young Bohemia dalībniekiem, pēc tās ar ļoti domīgu runāšanu nolēmām doties nevis pie miera, bet pie Vendijas un Almas stāvu zemāk. Kaut gan es biju priecīga, es biju nogurusi, un kaut gan es biju sasvīdusi, es pārvilku tikai bikses un neiegāju dušā. Tagad šķiet, ka prātīgāk būtu bijis šādu soli tomēr veikt, bet nu jau ir par vēlu. Vēl tikai oficiālas septiņas minūtes līdz brokastīm.
      Esmu pārdzīvojusi nakti, bet to sarežģī enerģijas līmenī prasīgās divas pēdējās dienas, tāpēc tagad acis krīt ciet katru brīdi, kad tās kaut minimāli tiek atslēgtas no primārā uztveres avota, bet burti sāk šajos aizmigušajos vārdos, sevišķi galotnēs, slīdēt zem līnijām un samazināties visos iespējamos virzienos. Tā arī mazie garie burti kļūst vilnīši.

7.00 vakarā

      Plāns man, protams, bija pierakstīt daudz vairāk saturiskā, hronoloģiskā un pārdomiskā daļā, bet es, paēdusi brokastis un iekāpusi autobusā, sāku klanīties autobusa pirmajās minūtēs. Mēģināju sapīt bizes un tad atlaisties krēslā, bet pat viena bize vidū apstājās tādā miega pauzē.
      Te būs kāda pārdoma no nakts vidus domām.
    No brauciena nenormāli brīnišķīgiem un negaidīties atklājumiem ir Vincents, par kuru vairāki pirmie iespaidi bija visnotaļ dīvaini un drīzāk tādi negatīvi, bet, ak, cik kardināli šī attieksme pret cilvēku ir mainījusies! Cik foršs un brīnumains šis cilvēks atklājies... Viņš sākumā smaidīja tik maz, tik necilvēcīgi maz, bet tad bija kāda šaurāka loka kompānija, un pavērās interesanta šķautne. Par viņu nebija izveidojies priekšstats kādā citā virzienā kā par kādu citu, par viņu bija tāds tukšības un nepiepildītības iespaids, bet tad viņš to sāka piepildīt... Ar izteikumiem, ar humoru, izturēšanos, sejas izteiksmēm... Un kad viņš smaidīja, tā bija kā tāda jauna pasaule par cilvēku. Kompānijā ar Arvi un Zitu eksistējām nereti, un Vincenta kompānija man kļuva it mīļa un jautra. Man tā iepatikās, tā iepatikās viņa komunikācija, un tad viņa ķircināšana un tad  arī pa kādam nopietnam vārdam.
      Pauliņ, Pauliņ, padomā, kas ir šis efekts un vai to nesauc par crush? Jo vairāk domāju, jo vairāk pie tā aizķeros, bet mierinu sevi ar domu, ka tā ir draudzības sākas un tur būs neko darīt. Viņš ir aizņemts un noslēpumains, joprojām par daudz nebārsta vārdus, tikai to vajadzīgo absurdu, kas dzīvi dzīvu dara. Kā man patīk, kā mani priecina, kāpēc cilvēku tik patīkami runāt...
      "Es domāju, cik ļoti es tev tiešām krītu uz nerviem." "Mazliet," atbilde mani apmierina, tad viņš pieliek, "ar katru dienu arvien vairāk."
Nē, tā nu gan nevarētu būt, jau grasos teikt, ka šim es vairs neticu, bet viņš atslābst stājā un tonī un pats it kā drošinot saka: "nē, nē, tā nav." Kāds mazs smaids, maza atklātības, pat "savas" maskas atbruņojums, atkailinātība, kaut kas ar drošu ziņu, ka šis netiek spēlēts. Kā no tēla izkāpis aktieris kaut ko pieliktu no savas dzīvās sirds un domāšanas. Ak, šo sajūtu tik maģisku ceļu! Tiesa, paša apgalvojuma patiesumu apliecina arī darbības. Glābiet, laime!

* * *
      Vārda izrunāšanai ir tāds... nevajadzīgs šarms? Apburoši pilnīgi. Viņš jau gribēja iet gulēt, bet tad iedomāja aiziet apskatīt Marsa skulptūru. Tas bija atvērtais piedāvājums visiem telpā esošajiem, bet neviens cits bez manis tā kā īsti negribēja. Un ideja netika atmesta, mēs sataisījāmies divi, tas nekas, ka neradām vairākuma atbalstu.
      Mana kļūda kādā emocijas domā. Tur kaut kur. Nakts un es gaidīju viņu lejā, viņš nobrauca un tas bija piedzīvojums. Viņš bija vadošajā pozīcijā, es domāju par divatni, ko nevajadzēja, bet ārā mēs tā arī netikām, un manu domu tekas, kas sāktas mīt, taisni pa turieni bija ceļojušas. Un tāpēc laikam labi, ka šie apstākļi divatā ārā nepienāca, tur būtu slideni, iespējams. Nakti sātana eņģeļi ir nomodā.
      Cilvēka apziņa gan, diemžēl ne tik ļoti, tāpēc daudz vieglāk pieļaut negribētas kļūdas. Šis nenotika, bet piedzīvojuma adrenalīnu ar viņu kopā tomēr sastapu pagraba avārijas izeju meklējumos. Paldies par šo! One step at a time, cik labi, ka manu crush tik vāji baro, varbūt ātrāk tiksim pāri un alkstamo draudzību varēsim sasniegt. Aj, kā gribu draudzību, kā gribu viņu apskaut... gribu.

     Mēs gribējām ar Vincentu aiziet uz Marsa skulptūru pie viesnīcas, mēs sarunājām un saņēmāmies, uzvilkām jakas un nobraucām lejā, bet durvis bija ciet un nelaida mūs laukā. Mēs izstaigājām kādus rezerves izeju tuneļus, kur noteikti nebija jāatrodas, un atradām daudz dīvainu telpu...       "Paula, man liekas, ka es apmaldījos"      "Es vēl ne"      Vēl daži neveiksmīgi minējumi izejas un atpakaļceļa atrašanā, bet tad Vincents atvēra pareizās durvis, un mēs atviegloti tikām atpakaļ uz foajē. Laikam nebūs, uzbraucām augšā un viņš iegāja istabiņā nolikt jaku, tad nogāja atpakaļ lejā pie serbiem.

      Varbūt labi, ka neizdevās, bet es tomēr gribēju ar viņu aiziet uz Marsu naktī no viesnīcas...

* * *

      Naktī es pieļāvu kļūdas, es sapačakarē..__ I made two people mad, nu tas viss laikam tās miega nekontroles dēļ. Un tāpēc mēs pa nakti ejam gulēt – lai nenodarītu pāri, lai paliktu cilvēcībā, nevis zvēriskumā.

* * *

      Diena pēc konkursa jau bija diezgan nogurdinoša, Zita slēdzās ārā koncertā, un viņa nebija vienīgā, kam nāca miegs. Koncerts beidzās, prezentācijas beidzās, aizbraucām uz viesnīcu mazliet atgulties un mazliet steidzīgā vakariņu režīmā domājām, vai gribam pārģērbties uz disco party un vai vispār esam gana dzīvas, lai dotos. Vakariņu kompānija – es, Zita, Vincents, Arvis – ir brīnišķīga garantija nepaēst, bet smieklos brīnišķīgi pavadīt laiku. Un mēs smējāmies, ak, kā mēs smējāmies. Strauji iestājās laika trūkums, bija jājož uz autobusu, Zita nolēma augšā nemaz nekāpt, bet gan uzskrēju pārģērbties, un biju pēdējā, ko autobuss pirms atiešanas sagaidīja. Mēs visi aizbraucām uz ballīti.