vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

čupa

pēc 5 dienām

     Nedēļa tuvojas beigām, visas septembra nedēļas nogales ir rezervētas, kac ir orķestris, kac ir grāmata, man liekas, esmu slima. Vakar aizmigu no apgāztas segas čupas. Tas ir tad, kad apsēžas gultā, paņem kājas augšā, uzliek segu uz pleciem un visapkārt, lai sanāk tāda siltuma telts vai siltuma čupa. Morra. Tad apgāžas uz vienu sānu, iekārtojas tā, lai visas kājas būtu zem segas. Tā es arī aizmigu.
    Vienu reizi pamodos, aizgāju izslēgt gaismu, baigi auksti bija. Nākamo reizi pamodos, nomainīju puses, jo šī ir ļoti atšķirīgi ķermeņa puses noslogojoša miega pozīcija. Nākamo reizi pamodos, dzirdēju, kā tētis modina māsu, viņa kavējas, es ceru, ka tas neizskatās aizdomīgi, ka manā gultā ir soma, mape, klade, dators, telefons un austiņas, vai drīzāk, ka šo visu saturu nevar redzēt, kas nodod manu nesagatavoto vakardienas aizmigšanu. Nākamajā pamošanās reizē man nežēlīgi sāpēja plecs, bet pēdas it kā kaut kur minās ar savu velosipēdu, laikam centās pamosties. Bija bez 15 minūtēm deviņi. Bija baigi vēls, un visi jau bija prom.

   – Kā gulēji?
   – Mhhgrr... sl... slimi.

    Rīt braukšu uz kora nometni. Kā būs ar veselību, nezinu. Tā ietekmē arī vēlmi darīt, atmiņu, apņēmību un kapacitāti. Tikai nenolikt sevi pavisam uz gultas!  Vaj...

   S̶i̶l̶v̶i̶j̶a̶,̶ ̶k̶a̶s̶...  Baiba, kas pasniedz literatūrzinātni, teica, ka būs jālasa vairāk. Vismaz tiem, kas izlasa 3 grāmatas gadā, pavisam noteikti būs jālasa ātrāk. Atcerējos savus cēlos plānus, ko tik varētu izlasīt vasarā. Nekā no tā! Nav itin nekā! Tagad ir kaut kā jāiemācās temps, kaut kā jāsarauj burti, jāuztrenē... viss. Jāpieradina visu sevi lasīšanai, tekstam, informācijai... Acis, smadzenes, atmiņa, grāmatas novietojums "vienmēr līdzi" kabatā somā... Ak vai. Tā es šorīt gribēju stumt uz priekšu Dievsunīšus. Nezinu, cik ir pulkstenis, cik man vēl laika visām šīm aktivitātēm, zinu, ka pie durvīm klusi elektrību košļā telefons un zvanīs mani dziesmiņu, kad būs divas ar pusi minūtes pāri desmitiem.
    Liekas (ir likšanās, nevis likums no liekas. hm), ka kāda, varbūt pat vairākas problēmas tiktu atrisinātas, ja no rītiem es nevis pavadītu pusstundu telefonā, bet papīrā. Grāmatā, ideālā gadījumā, bet, zinot mani, man nereti varētu uznākt vēlme labāk atvērt rakstāmkladi un lēnītēm, cik ātri vien salasāms rokraksts spēj, padomāt un nomierināt kādu strauji skrejošu domu. Vēl nav ierakstītas dažas akūtiādes, tomēr, ja līdz šim izdzīvojām, varbūt tās jau nebūtiskas...