pēc 8 dienām
Apņemšanās visā savā jaukumā un spozmē man sagadījusies apgrūtinoša šolaik. Negaidīti. Bet vai gan mēs jau negaidījām, ka būs negaidīti. Emocionālais akmens kļuvis sīciņš līdz ar tā nozīmību un vēlēšanos. Bet vajag taču, vajag!
Esmu ceļā uz otro no šodienas orķestriem, esmu padomājusi par pielikumiem un veidiem, kā tos vislabāk salikt. Esmu padomājusi par tematiem un lielo biedu – pusvēstulē aizkostu pildspalvu. Pašas vēstules man nav. Pašu saturu nevēlos rakstīt arī telefonā, pašu tekstu plānoju radīt pa taisno no domas papīrā. Ja tik es tikšu uz tā viļņa, viss notiks pats, kā tam jānotiek, tikai vai es to vilni atradīšu. . . Stundu vairs nav daudz, turklāt daļa no tām būs orķestrī un daļa miegā. Pēc plāna un vajadzības.
Vismaz rītdienas mājasdarbu mēs labi sagatavojām uz pagājušo reizi. Viens mazs atvieglojums. Kaut ko es gribētu just citādi.
. . . Albēēēr! . . . Žūlio? Aaalbēhēhēēr! . . .
It kā gribas kaut ko atsaukt, kādu atvilktni atvērt, kaut ko aizsniegt, kas nolikts ar varu tālu prom, kad tas traucējis eksistēšanu par daudz. Varbūt es sev atkal par daudz ticu, un īstā emocijas seja atklāsies vien tad, kad fizisko metru skaits būs kļuvis caurredzams.
Kur ir mani domātāji visā savā neprātā, kur ir kāds vilnis starp mani un Tevi. Vai tad es te neesmu "pāri"? Ā, nu jā, es esmu, tāpēc tās tālās domas, emocijas un atvilktnes ir tik tālas. Taisni tā jau arī tas darbojas, laikam. Dzīd.. dzīt.. sadzīt. Dzīšana ar, manuprāt, lauzto intonāciju, nevis krītošo, bet noteikti ne ar stiepto – tur jau citādi sanāk.
Kamēr... a diska nosaukums, cik noprotu, būs Healing. Rau, arī mēs būsim sadzijuši. Varbūt tas tikai tāpēc, ka es aizņemtā grafikā sevi pārkausēju tā, ka neatliek enerģijas vai laika domāties par lidojumu.
Dvēselīt, dvēselīt, kur spārnus aplauzusi, vai vēl tālu ceļu dzīvot biji plānojusi...
Maska jāpievieno! Tu, vaska bālā! Un vēl jānoklausās Dzejnieka karnevāls, jāpalūko, kas tur dzīvo. Varbūt arī Lūsēna Pūtvējiņš. Par šo sāpamo laiku, kuru sāpēju vēl pirms kara.
Vēl ir diena, un domas skrien tik savākto ceļu un novēršas, un pievēršas, un savēršas, kā tas dienas laikā notiek, bet es sagaidīšu nakti, un tad jūs, suņu, sargaties no Raiņa! Šobrīd tur – naktī – ir mana atliktā cerība, ka atskries mākonis baigs, uznāks nenovēršama sajūta rakstīt. Vai atgriezties vai ne, to rādīs laiks un kaut kas vēl. Vai saņemšos vai ne, to rādīs jau rītdiena.
Pagājušajā gadā bija Kaupēns. Sestdiena.
Pirms trijiem bija Valmiera un lūzums. Trešdiena.
YOU ARE READING
vēlāka dienasgrāmata | Glamorous
RandomPirmā kursa piedzīvojumi. Jūs zināt noteikumus - ja atrodat sevi un vēlaties kaut ko mainīt, viss ir iespējams! Tāpat kā iepriekš, mans vārds nemainās, pārējie ir pēc manas privātās shēmas. Sitiet man pa nagiem (vēlams pārnestā nozīmē) par pieturzī...
