Black Rose

Chapter 1

Uzausa kārtējais vēsais Ņujorkas rīts, 86 un 50 ielas stūrī. Un kā jau katru rītu ,jau nedēļu no vietas, tur sēdēja viņa, turot rokās karsto kafiju, kas sildīja rokas. Saule lēni cēlās augstāk, lai sasildītu milzīgo pilsētu, un ielās parādījās arvien vairāk cilvēku , kas steidzās savās ikdienas darīšanās.

Meitene pacietīgi gaidīja un viņas gaiši zilās acis sekoja cilvēkiem, kas viņu pat neievēroja, tikai steidzās garām, galvas nodūruši, cenšoties ātrāk uzsākt dienu. Viņa nodrebinājās stindzinošajā vējā, un savilka tumšzilā mēteļa jostu ciešāk ap sevi. Ar vieglu kustību viņa pievilka pie lūpām karsto kafiju plastmasas krūzītē, neatlaizdama rokas no siltā materiāla, kas kaut mazliet palīdzēja sasildīties stindzinoši aukstajā rīta stundā.

Meitenes kabatā sāka vibrēt telefons, un viņa, cik aši varēdama, izķeksēja to no zilo džinsa bikšu kabatas. Uzmanīgi pārlaizdama skatienu visapkārt, pārliecinoties, ka neviens viņu nevēro, viņa uzspieda zaļo klausulīti, lai atbildētu zvanītājam.

„Klausos." - leduskaukstais tonis viņas balsī bija viegli nolasāms, pēc tam, kad meitene bija izlasījusi zvanītāja vārdu telefona ekrānā.

Zvanītājs nekavējās pat sekundes simtdaļu, pirms uzsāka savu sakāmo - „Viņa tikko izgāja no 'Starbucks' 63 ielas stūrī. Pārvietojas viena. Vēro uzmanīgi." - raupja vīrieša balss murmināja, neko lieki nepateikdama.

Meitene atvienoja zvanu, no viena teikuma sapratusi it visu kas viņai jādara. Pieceļoties kājās, viņa eleganti izmeta pustukšo kafiju konteinerā un ierāvusi galvu dziļi jakas kapucē, veikliem soļiem devās tuvāk sešdesmit trešās ielas krustojumam.

***

Pēc astoņu minūšu gājiena sarkanās kedas, kas pilnīgi neatbilda laika apstākļiem, bija galīgi izmirkušas, liekot viņai ik pa brīdim nodrebēt.

Viņas zilais skatiens pavērās pa labi, gaidot sava uzdevuma mērķi, kas pēc meitenes asā prāta aprēķiniem vairs nebija ilgi jāgaida. Un, protams, jau pēc dažām sekundēm viņas acu skatienu piesaistīja kāds stāvs, kas parasti būtu licies ikdienišķs, tomēr tagad šo seju viņa varētu atpazīt pat vistumšākajā naktī.

Garā, melnā mētelī no labās puses steidzās sieviete ap gadiem piecdesmit, viņas rūpīgi koptie, rudie mati neplīvoja vējā, bet bija savākti ciešā mezglā uz pakauša. Zaļganās acis cītīgi pētīja ceļu zem kājām, un roka turēja melno somu cieši piespiestu pie sāna.

Vēl kādu brīdi pastāvējusi, līdz sieviete ātrā solī pasteigsies garām, meitene uzsāka ceļu tieši aiz viņas. Ejot viņa nodrebinājās vēlreiz, šoreiz vairs aukstums nebija pie vainas, tagad jauniete drebēja no aukstuma, kas plosījās viņā pašā.

***

Vēl pēdējo reizi domās pārskriedama visām šīsdienas uzdevuma detaļām meitene pieskrēja pie rudās sievietes, viņu mazliet aizķerdama, cenšoties šo situāciju padarīt pavisam ikdienišķu.

„Ak, atvainojiet!" - jaunā meitene nervozi iesaucās pagriezdamās pret sievieti, kas tikai tagad bija ieraudzījusi savu sekotāju.

Sieviete viegli pasmaidīja, nenojauzdama tuvojošās briesmas. - „Nekas, kam negadās." - zaļās acis silti iemirdzējās un sieviete mīļi paskatījās uz zilacaino meiteni, kas stāvot viņai pretī izskatījās pagalam nevainīga.

Jaunietes acis nemierīgi slīdēja pāri cilvēku piepildītajām ielām, tā it kā viņa strīdētos pati ar sevi, beigās tomēr nolemdama turpināt pavisam nejaušo sarunu. - „Es steidzos, bet , manuprāt, esmu apmaldījusies." - meitenes satrauktā balss izkausēja pieaugušās sievietes sirdi un viņa pasmaidīja pilnībā negaidot, turpmākos notikumus.