"Zini, kas ir visdīvainākais?" Harijs klusi ierunājās, pārtraucot stundām ieilgušo klusumu.
Mans ķermenis sarāvās no puiša balss, liekot maniem sirdspukstiem paātrināties.
Sidnejā lēnām bija atnācis vakars, bet mēs nebijām izkustējušies no savas iepriekšējās pozīcijas. Ja pie pretējās sienas nebūtu bijis pulkstenis, mana laika izjūta būtu izplēnējusi kopā ar skrejošajām domām, kas visas kā viena bija pametušas manu rūpju mākto prātu. Es nespēju koncentrēties ne uz ko citu kā vien domām par to, cik ļoti puisis mani ienīst, un faktu, ka Maikls zin, kur mēs esam. Īsākais pulksteņa rādītājs tagad stāvēja uz desmitnieka, bet garākais uz divpadsmit. Un šādi mēs bijām nogulējuši sešas ar pusi stundas. Pēc pirmajām divām stundām mans kreisais sāns bija sācis tirpt, bet es biju ignorējusi šo sajūtu.
"Kas?" mana aizsmakusī balss pāršķēla istabas klusumu.
Puisis ievilka dziļu elpu, atlaižot savu ciešo tvērienu, kas lika man sakost zobus. "Tas, ka es tevi nespēju pilnīgi, simtprocentīgi ienīst."
Beidzot pacēlu galvu, lai ieskatītos viņam sejā. Harija zaļajās acīs es redzēju pilnīgu apjukumu, un biju gatava galvot, ka to pašu var redzēt manās. Viņam vajadzēja mani ienīst, es nebiju pelnījusi neko citu. Es ienīdu pati sevi. Taču Harijs bija pārāk labs cilvēks priekš sevis paša. Tur es neko nevarēju darīt, kā vienīgi būt pateicīga viņa labajai sirdij. Bet es zināju, ka es nedrīkstu viņam tuvoties, mūs nekas nedrīkst saistīt.
"Es nesaprotu." nočukstēju, no visas sirds nevēlēdamās sākt šo sarunu. Man nebija vēlmes likt puisim atgriezties pie domām par to, ko es esmu nodarījusi. Kaut gan biju gatava zvērēt, ka šīs domas nav pametušas viņa prātu.
"Pēc visa, ko tu esi izdarījusi, es gribu tevi ienīst, bet es nevaru. Protams, es nevaru uzreiz apgalvot, ka visu esmu aizmirsis un, ka tas neko nemaina..., jo Tava atzīšanās maina...daudz ko, bet varbūt kādreiz, pēc kāda laika, kad būšu ticis tam pāri, un ja Tu mani vēl vēlēsies..." Viņš sarauca uzacis, paskatīdamies uz savām plaukstām. "Visu, ko tu teici lidmašīnā, es pārcilāju galvā neskaitāmas reizes. Cenšoties atrast kaut mazāko pierādījumu, ka tu melo..."
"Es nemeloju."
"Adelīn, ļauj man pabeigt." Harijs paskatījās man acīs. "Es centos saprast kāpēc tu to darīji, un kāpēc tu neizpildīji pēdējo uzdevumu, kas tev tika uzdots."
Kāpēc es neizpildīju uzdevumu? Nopietni?! Nepietiek ar to, ka es viņam atzinos mīlestībā?
„Es jau tev teicu, kāpēc es to neizdarīju." piecēlos sēdus.
Viņš man neatbildēja ar vārdiem, bet gan ar skatienu, taču ar šo vienu skatienu pietika, lai es saprastu, ko Harijs vēlas pateikt. "Tu man netici." Izteicu skaļi. Puiša vieglā galvas kustība man norādīja par manu vārdu pareizumu. Un kaut gan es biju dziļi sāpināta, man nebija tiesību viņu vainot. "Es saprotu."
Mūsu sarunas tālāku turpinājumu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm. Un labi, ka tā, man nešķita, ka es spētu turpināt šo tēmu bez raudāšanas un tas bija pēdejais, ko man tagad vajadzēja. Man bija jābūt stiprai. Pat ja es neredzēju iemeslu censties, man vajadzēja pārliecinaties, ka Harijs, viņa tēvs un Luiss ir drošībā. Tikai tad es varēju doties atpakaļ pie Maikla.
"Kas tur ir?" kad klauvējiens atskanēja vēlreiz, ar aizdomu pilnu jautāju, pielikusi vienu ausi pie aukstajām metāla durvīm, cenšoties saklausīt kaut mazāko skaņu aiz tām.
"Luiss." puisis man atbildēja, un man it kā novēlās akmens no sirds. Kaut gan kas tad cits tur varēja būt?
Atvēru durvis un mazliet pagāju malā, lai ielaistu puisi iekšā. Šķita, ka šķērsojot durvju slieksni viņš it nemaz neievēroja, ka es eksistēju, puiša skatiens uzreiz tika piekalts labākajam draugam, ar lielu vērību uztverot pašreizējo situācijuz. Luiss apsēdās krēslā, bet es paliku stāvēt pie durvīm, kuras tikko aizvēru. Istabā iestājās neveikls klusums, bet nebija arī kas to izjauc, tāpēc sajutos neiederīga. Puiši skatījās viens uz otru, it kā sarunādamies ar skatieniem vien, cik es zināju, tad tā bija viena no labāko draugu lietām par ko man personīgi, nebija ne mazākās nojausmas.
Īsi nokrekšķinādamies, Luiss iesāka sarunu. "Adelīn, tu uzzināji kaut ko vairāk par Maiklu?"
"Nē." atskanēja manā strupā atbilde un Harija acis pievērsās man.
"Maikls zinot kur mēs esam." paskaidroju Harijam, kas apjucis skatījās te uz mani, te uz draugu.
"Cik nopietni tas ir?" puiša zaļās acis ieurbās manā sejā, un tajā pat laikā es centos noturēt sejas izteiksmi cik neitrālu vien iespējams.
"Ja viņš mūs atradīs, tās ir beigas. Ceru, ka tikai man, bet zinot Maiklu, manas cerības ir veltas, tāpēc man šķiet, ka es nekļūdos sakot, ka ja viņš patiesi zin, kur mēs esam, tad tās ir beigas..." baidoties skatīties kādam no puišiem acīs, murmināju vairāk savām plaukstām. "Visiem."
Kad pie durvīm atskanēja nākamais klauvējiens, es biju iekārtojusies gultā, un mēs ēdām, vai centāmies ēst, vakariņas. Harija tēvs atradās savā numuriņā, jo strādāja un negribēja traucēt mūs. Par brīnumu raisījās arī dažas sarunas, kas galvenokārt, bija par un ap ēdiena garšu un smaržu, bet mēs vismaz runājām, kas mazliet lika aizmirst iemeslu kāpēc mēs visi esam saspiedušies mazā viesnīcas numuriņā. Nesakot neko skaļi bija nojaušams, ka bail ir mums visiem. Iespējams, ka mani šaustīja visreālākās bailes, jo es pazinu Maiklu. Es pazinu visus viņa trikus, es biju apmēram izkodusi kā darbojas viņa prāts.
"Kas tur ir?" jutos kā totāla paranoiķe, jautājot to katram, kas klauvē pie durvīm, bet man bija iemesls.
"Istabas uzkopšana!" skanīga balss aiz durvīm atbildēja, un es domīgi saraucu pieri, cenšoties atcerēties, brīdi, kad kāds no mums to būtu pasūtījis.
Taču fakts, ka mēs atradāmies četru zvaigžņu viesnīcā, vēstīja par to, ka uzkopšana numuriņā nav jāpasūtā, tā ir iekļauta cenā, tāpēc neko vairāk nedomājot, es atrāvu vaļā durvis, jau gatavodamās atdod mūsu netīros traukus.
Atverot durvis uzreiz to nožēloju, redzot skatu kā Laura tur ieroci pie apkopējas galvas. Meitenes garie, brūnie mati bija izlaisti un viļņojās līdz muguras vidusdaļai, bet viņas sejā nekādus draudus neredzēju.
"Paldies, jūsu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi." viņa noņēma ieroci no trīcošās sievietes deniņiem un mīļi viņai uzsmaidīja, lēni ienākot numuriņā. Jutu puišu skatienus pielīpam brunetei.
"Sveika, drosmīgā meitene." Lauras brūnās acis pievērsās man, kad es biju aizvērusi durvis un piesardzīgo skatienu pievērsusi viņai, kamēr meitene pievērsa acis abiem pārējiem. "Prieks redzēt arī jūs, klēpja sunīši."
Mans prāts darbojās gaismas ātrumā, kamēr es centos apdomāt visus iespējamos scenārijus, kāpēc Laura ir šeit. Vai viņa ir viena? Ar ko kopā meitene ieradās? Vai Maikls ir šeit? Cik viesnīcai izeju?
"Kā tu mūs atradi?" pēkšņi mana balss vairs neizklausījās nobijusies vai nedroša. Pieķēru sevi pie domas, ka es izklausos kā „vecā" Adelīna.
"Maikls zin kur jūs esat." viņa pasmīnēja. "Tu tiešām domāji, ka viņš būs tik stulbs un ļaus tev mierīgi aizbēgt?"
"Kāda starpība ko es domāju? Vairāk man interesē kāpēc tu esi šeit?"
Galvā skraidīja miljoniem domu no kurām nesapratu ne vārda. Brīnījos kāpēc Laura vēl nav nokārtojusi darbiņu. Maikls taču teica, ja es nenogalinu Hariju, mirstam mēs abi. Uzmetu īsu skatienu ierocim, ko meitene vēl aizvien turēja rokās, un aptuveni aprēķināju, ka viņa jau sen būtu visu nokārtojusi, ja būtu sākusi rīkoties.
"Nācu tev palīgā." Laura man uzsmaidīja, atklādama savu burvīgo smaidu, kam es tomēr neuzticējos.
"Nosauc man vienu labu iemeslu, lai es tev ticētu." sakrustoju rokas uz krūtīm, un samiedzu acis, uzmanīgi vērojot katru meitenes mazāko kustību.
"Viņš." viņa nepagriežoties ar ieroča stobru norādīja uz Hariju.
Čaviņ, mīļie!
Ja vēl sekojam līdzi šim stāstam, tad nospiežam zvaigznīti un atstājam kādu komentāru (protams, ja izbaudīji daļu un vēlies man kaut ko pateikt) 😄
Varbūt novēlam man veiksmi nākamās daļas ātrākai tapšanai, Haha 🤦🏻♀️
Bučas, mīlu
K. 👸🏻
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
