Jau atkal sēžot lidmašīnā centos atcerēties gadījumus, kad kāds nebija pakļāvies Maikla pavēlēm, bet nekas nenāca prātā. Centos pārtīt savu atmiņu tik tālu, cik vien spēju. Mēģināju atcerēties katru mazāko strīdu, ko biju klausījusies aiz aizvērtajām durvīm, bet nekas nenāca atmiņā.
Varbūt tāpēc, ka pēdējo sešu gadu laikā es biju vienīgā muļķe, kas tik ļoti riskē ar savu dzīvību. Un kā dēļ? Mīlestības dēļ? Mīlestības, kuru man patiesībā uz sudraba paplātes bija pasniedzis neviens cits kā Maikls pats. Bet ja nu tas nav vērts? Ja nu tiešām nav vērts darīt to visu, ko es tagad daru? Ja nu beigās Maikls mūs tāpat atradīs? Es nedomāju, ka viņam nāktos grūti nogalināt mūs visus četrus. Mani noteikti, kā pēdējo, lai es noskatos kā cieš pārējie. Tieši tik ļauns viņš bija. Tomēr arī es īpaši neatpaliku. Ja man būtu ierocis, es acis nepamirkšķinot viņu nogalinātu.
Pavērsu skatienu pret Hariju, un pēc tam uz mūsu sadotajām rokām. Kad būtu īstais laiks atklāt patiesību? Varbūt tagad? No lidmašīnas viņš vairs neaizbēgs, viss ko viņš var izdarīt, ir ar nākamo reisu tikt atpakaļ uz Ņujorku, kas nemaz nebūtu tik ātri. Kaut gan es jau neesmu nekāda speciāliste, lai pārzinātu lidojumus no Sidnejas uz Ņujorku. Vienīgā lieta, kur es iespējams, ka varētu būt speciāliste bija ieroči un to pielietošana, par ko man noteikti nebūtu jālepojas.
"Harij?" - klusi, balsij mazliet trīcot,uzrunāju puisi, cenšoties pat nedomāt par šīs sarunas tālāko turpinājumu, vai puiša reakciju. "Šķiet, ka beidzot ir laiks, lai es atklātu kāpēc mums ir jābēg."
Kāpēc tu to dari? Jo viņam ir jāzina, kur un ar ko viņš ir sapinies. Tas ir mazākais, ko varu darīt.
Harijs bija pelnījis patiesību vairāk kā jebkurš cits. Viņš bija tas cilvēks, kurā es nespēju saskatīt trūkumus. Viņš bija tas, kurš man lika vēlēties kļūt labākai, mainīties un aizmirst savu pagātni. Pagātni par ko viņam nav ne mazākās nojausmas. Pagātni, kas mani vajās mūžīgi.
Uz brīdi apklusu, nezinādama kā turpināt, jo tik tiešām nebija viegli pateikt puisim ko mīli, ka nogalināji viņa māti. Jo tikai doma par to, lika visam manam ķermenim trīcēt no bailēm. Es nedrīkstēju cerēt uz pozitīvu reakciju, pie velna, kas es būtu par cilvēku, ja cerētu uz viņa sapratni. Šeit nav ko saprast. Es esmu slepkava un viņa māte bija upuris. Tas nav kaut kas tāds, ko var piedot tikai tāpēc, ka Tu kādu mīli. Un kaut gan man nekad nav bijusi ģimene, tik daudz es sapratu.
"Atceries, es tev stāstīju par vīrieti, kas mani adoptēja, es teicu, ka viņš ir ļoti jauks." - balsij aizplūstot, es ieskatījos viņa acīs. Tajās man bija iespēja redzēt tikai mīlestību, ko viņš jūt pret mani, un neko citu. Un jau atkal mani pārņēma milzīgs vainas vilnis, jo viss, ko viņš man sniedza bija patiess, bet viss, ko es viņam biju devusi pretī, bija vieni meli pēc nākamajiem.
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, bet žilbinošais smaids no viņa lūpām izdzisa. Šķita, ka puisis uzreiz noprot, ka saruna nevirzīsies patīkamā gultnē. Arī plauksta, kas bija saspiedusi manus pirkstus, palēnām atlaida savu tvērienu, liekot manai aukstajai sirdij mazliet ietrīseties. Man bija bail. Un bail nebija pareizais vārds, ko lietot. Bet šajā brīdi mans prāts nepiedāvāja man neko citu ka scenārijus, kas sekos pēc tam, kad atklāšu Harijam visu.
"Tas vīrietis...viņš nav pat ne tuvu jaukam, arī es nē." - es zināju, ka izklausos pēc absolūtas idiotes, bet mani tas neinteresēja. Un man pašlaik vairs nebija atkāpšanās ceļa. Man vairs nebija tiesību izdomāt vēl kādus melus.
"Adelīn, ko tu runā? Tu esi jaukākā meitene, ko esmu saticis. Es zinu, ka mēs esam strīdējušies, bet Tu nekad man nepierādīsi pretējo. Es mīlu tevi tāda, kāda Tu esi." - Harijs maigi noglāstīja manu vaigu, kas lika man vēlreiz pārdomāt vai tiešām es gribu izstāstīt patiesību tieši tagad.
"Viņš..." - iesāku, un pašai negaidot asaras straumēm sāka tecēt no acu kaktiņiem, tomēr aizžmiedzu acis, un pabeidzu iesākto teikumu - "...ir no „Melnās Rozes"." - Aatvēru acis, lai redzētu puiša reakciju, ko uzreiz arī nožēloju, bet es biju tikusi tik tālu, man bija jāpabeidz iesāktais. - "Es arī. Es arī esmu no "Melnās Rozes". Vai precīzāk - biju. Es pametu Maiklu tiklīdz.."
Es nezināju vai drīkstu viņam uzkraut visu informāciju reizē. Par to, kas esmu, ko darīju un ko biju jau izdarījusi. Es nezināmu vai viņš to izturēs.
"Es tev neticu." - puisis nočukstēja, tomēr viņa balsī es varēju saklausīt kaut niecīgu ticību maniem vārdiem.
Kad es iesmējos, mana reakcija pārsteidza mani pašu. Es biju nokaitināta, ka viņš man netic. Ka viņš netic manam vistumšākajam noslepumam, ko es tik cītīgi biju glabājusi, bet beidzot sapratusi, ka ilgāk to darit nedrīkstu. -„Tu man netici?" - manās lūpās parādījās aizvainots smaids, kas uzreiz izdzisa, liekot man sākt vārīties nesaprotamās dusmās.
"Nē." - puiša atbilde skanēja tik noteikti, liekot man nesaprašanā kratīt galvu. Kā viņš varēja man neticēt? Visas zīmes ir bijušas tik acīmredzamas.
"Kā būtu ar to, kas es pateiktu, ka tavu mammu nogalināja precīzs šāviens sirdī ar 43.kalibra ieroci?" - es vairs nevarēju noturēt neko sevī iekšā, man bija jāpierāda, ka es to izdarīju. Kāpēc? Es nezinu, bet tā bija vienīgā doma, kas pašlaik bija manā prātā. – "Kā es to zinu? Jo es to izdarīju. Veselu nedēļu es vēroju kurp, cikos ar ko viņa dodas uz darbu, kādi ir viņas paradumi. Katru rītu es sēdēju kafejnīciņā 86. un 50. ielas stūrī, jo katru rītu viņa gāja tur garām."
Šajā vietā apstājos, jo Harijs vienkārši skatījās manā sejā, nebilstot ne vārda, un pār viņa vaigiem klusi lija asaras. Es viņam varēju atstāstīt visus viņa mātes mazos ieradumus, bet es nevēlējos viņu sāpināt vēl vairāk. Visa mīlestība, kas bija mirgojosi puiša zaļajās acīs pirms tam, nu bija aizvietota ar nepārprotamu sāpju izteiksmi, kas fiziski sāpināja arī mani pašu, bet tagad vairs nebija ceļa atpakaļ.
"Kāpēc?"- puisis nočukstēja tik klusi, ka īsi brīdi es domāju, ka man tikai izlikās.
"Tāpēc, ka Maikls man to lika. Tāpēc, ka sešus gadus es klausīju katrai viņa pavēlei kļūstot par viņa labo roku. Līdz dienai kad nogalināju tavu māti. Tā bija diena, kad Maikls man iedeva jaunu uzdevumu, teikdams, ka tas būs savādāks, un zini, viņam bija taisnība. Uzdevums biji tu." – apstājos, lai ievilktu elpu. – „Man bija tevi jāsavaldzina, tad jāaplaupa, un tad jānogalina. Tas skanēja tik viegli, līdz es tevi satiku. Es nedrīkstēju tevī iemīlēties. Bet te es sēžu, stāstot tev visu, tikai tāpēc, ka es tevi mīlu." kaut kāda manis daļa saprata, ka vārdiem 'es tevi mīlu' pašlaik nebūs nekāda spēka. Jā, es viņu patiešām mīlēju, bet es nevarēju gaidīt to pašu atpakaļ, ne tagad. Un iespējams, ka vairs nekad.
"Adelīn, lūdzu, beidz, es negribu to dzirdēt. Nē..nē, tā nevar būt patiesība, līdzu vairs neko nesaki." – viņš uzlika pirkstu uz manām lūpām, cenšoties mani apklusināt.
"Man tika dota izvēle, vai nu es tevi nogalinu, vai arī mirstam mēs abi. Tieši tas ir iemesls tam, ka mēs pašlaik atrodamies sasodītā lidmašīna uz Austrāliju, un es nezinu vai tam ir kāda jēga." – pēdējos vārdus nočukstēju pati sev, jo viņš jau sen bija pametis sēdvietu man blakus.
hahhahaha, nezinu vai kāds vēl šo lasa, bet es beidzot esmu saņēmusies, un izlabojusi šo nodaļu, lai pasniegtu to jums, mani lasītāji.
Ja nu kāds te vēl ir, tad nospiežam zvaigznīti un gaidām nākamo, labi?
Bučas, Katrīna xx 💕
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
