Stāvot pie bagāžas saņemšanas nevarēju pat paskatīties uz Luisa pusi, nejūtoties vainīga. Likās, ka mans prāts ir nolēmis mani sākt vajāt par visu, ko es esmu nodarījusi savas dzīves laikā. Man bija palicis sasodīti grūti noturēt visas emocijas sevī, kaut biju ar to lieliski tikusi galā iepriekš.
Get your shit together, nolamāju sevi domās, cerot, ka tas vismaz kaut cik palīdzēs.
Paņēmusi savu koferi, lēni vilku to pie saviem ceļabiedriem. Visi trīs mani gaidīja ar ļoti atšķirīgām sejas izteiksmēs, katram atspoguļojot savādākas emocijas, kam tomēr bija kaut kas kopīgs. Tās visas bija manis dēļ.
Harija tēvs izskatījās neitrāls, tomēr varēja redzēt, ka viņu kaut kas nomāc, nu, protams, viņš vienkārši ir aizvilkts prom no mājām, pāri visai valstij, kaut kādas trakas meitenes dēļ, kas teica, ka ir jābēg. Jā, es viņu saprotu, tomēr tas, ka vīrietis nebija pretojies vai jautājis daudz jautājumu, lika man uz viņu skarīties mazliet skeptiski.
Luisu varētu raksturot, kā nokaitinātu līdz baltajām pelītēm, bet tomēr apspiestu, jo viņš nedrīkstēja izpaust patiesību, jo arī viņš saprata, ka pastāstot, kas es esmu, abi pārējie man nesekos.
Tomēr, man bija viens jautājums, kā gan viņš man vēl aizvien tic? Viņa vietā, es būtu visu pastāstījusi un aizbēgusi no tās trakās, jo es taču varu arī melot. Kaut kādā mērā melošana bija mana specialitāte.
Paskatoties uz Hariju, man uzreiz sejā atplauka smaids, viņš skatījās uz mani ar maza bērna smaidu, kas atklāja bedrītes, un likās, ka pat no šāda attāluma, es redzu kā viņa acīs spīd laime, kas tur vairs ilgi nespīdēs, kad es atklāšu kāpēc mums bija jāpazūd no Ņujorkas. Es negribēju izjaukt viņa laimi, bet ko gan es varēju darīt? Viņš bija pelnījis patiesību, lai gan tā nebūs skaista un sāpinās viņu.
Tā kā mums bija vēl pāris stundu pirms izlidošanas uz manu izvēlēto galapunktu, mēs vienojāmies, ka koferus noliksim bagāžu glabātuvē, un mazliet apstaigāsim Maiami. Es nekad šeit nebiju bijusi. Es vispār nebiju spērusi kāju ārpus Ņujorkas.
Maiami bija saulains, pat pārāk. Es nebiju pieradusi pie spožāl saules, kas vēlējās aizskart katru manas miesas gabaliņu, padarot to dažus toņus tumšāku. Karstā saule radīja man dislomfortu, liekot ik pa brīdim noslaucīt sviedrus no pieres un izdvest vairāk nopūtu šodien, kā savas dzīves laikā kopā. Tomēr Harijs manu nepatiku uztvēra ar smaidu, izmesdams dažus jokus par izkušanu saulē uz ko es atbildēju ar nokaitinātu skatienu.
Pēc dažām Maiami pavadītām stundām es sapratu, ka vajadzētu pazvanīt Maiklam, lai viņu nomierinātu, un pateiktu, ka darbiņš tiks izdarīts šovakar pēc vakariņām. Bet es nekādi nevarēju atrast piemērotu brīdi, jo Harijs visu laiku bija man blakus un turēja manu plaukstu ciešā tvērienā. Tā kā man nekas cits neatlika, izdomāju uzrakstīt Luisam īsziņu, cerot, ka vismaz tādā veidā uz mirklīti tikšu vaļā mo Harija.
Vari, lūdzu, Hariju uz mirkli dabūt prom no manis? Man ir jānokārto dažas lietas pa telefonu.
Cerēju, ka viņš man izpalīdzēs, bet tomēr nebiju pilnīgi pārliecināta. Kāpēc, lai viņš man palīdzētu? It īpaši tad, ja es to viņam prasīju.
Puisis izlasīja ziņu, uzmetot man skeptisku skatienu, it kā cenšoties izdomāt vai vajadzētu to darīt, vai nē.
"Harij, panāc ātri. Atceries, ka mēs agrāk par šito fanojām?" izlēmis par labu paklausīt manam lūgumam viņš pasauca puisi. Taču tajā pašā īsajā brīdī, es paspēju izveidot vārdu 'paldies' bez skaņas.
Kamēr puiši pētīja kaut ko par ko man nevarētu būt vēl vājāka interese, es paņēmu telefonu un sameklēju Maikla numuru, pēc diviem īsiem pīkstieniem viņš atbildēja, un es jau atkal izdzirdēju viņa raupjo balsi, ko nemūžam nevarētu aizmirst.
"Mēs esam Maiami. Viss tiks izdarīts šovakar, pēc vakariņām." runājot, uzsmaidīju Harijam, kurš bija pagriezis galvu uz mani pusi. Viņš man atbildēja ar smaidu, atkal pievērsdamies veikala skatlogam, kut bija izliktas pagājušā gadsimta mūziķu plates.
"Ceru, ka tu vēl atceries, kas notiks, ja tu iedomāsies kaut ko izdarīt ne tā, kā es teicu." likās, ka saklausu šaubas viņa balsī, kas manām bailēm par plāna izgāšanos lika tikai pastirprināties.
"Tu man neuzticies? Maikl, es sešu gadu laikā tevi neesmu ne reizi nodevusi, vai nepakļāvusies pavēlēm. Kāpēc lai tagad būtu tā reize, kad es tā darītu?" cerēju, ka mana balss skan pietiekami pārliecinosi, lai Maikls neapšaubītu manus lēmumus.
"Tas bija tikai brīdinājums, Adelīn." vītietis iesmējās un tad viņš atvienoja zvanu.
Stāvējām uz okeāna mola, un vērojām ūdeni, kas skalojās krietnu gabalu mums zem kājām. Neviens nerunāja, bet mirklis bija pasakains. It īpaši tad, ja nedomāju par situāciju, kas mūs uz šī mola noveda.
"Ko tu dari?" Harijs sarauca pieri, un Luiss uzreiz mums pievērsa uzmanību, kad es biju izlēmusi, ka šis ir īstais brīdis, lai izjauktu savu telefonu un atbrīvotos no tā.
"Atvados no savas vecās dzīves." saplēsu SIM karti un iemetu to ūdenī, kopā ar pārējo telefonu. Harijs, protams, nesaprata šo manu izgājienu, bet no Luisa es saņēmu smaidu, par ko es tomēr nebiju īsti parliecināta.
"Kāpēc?" viņš nočukstēja man tieši pie auss, un es jutu puiša rokas saslēdzamies stingrāk ap mani.
"Mana vecā dzīve ir pārāk bīstama mums visiem." jau atkal jutu, ka acis paliek mitras. Es Harijam biju pametusi vēl vienu nozīmīgu norādi par to, kas es esmu.
Kas ar mani pēdēja laikā notiek? Sāku justies kā viena liela asaru čupa, kas tagad sadomājusi izraudāt visus savus pagātnes grēkus.
"Ak, tu mana mazā dīvainīte." Harijs maigi iesmējās un uzspieda slapju buču man uz vaiga.
Es skaļi nopūtos, viegli pasmaidot puisim. Viss, ko es tagad vēlējos bija palikt šeit un dzīvot normālu dzīvi, kā parējie cilvēki. Mācīties skolā, atrast darbu, dzīvokli un vienkārši būt normālai, cik nu normāla es varu būt.
"Cik pulkstenis?" skatoties tālumā uz horizontu, kur maigi oranžās debesis saplūda kopā ar tumši zilo okeāna ūdeni, jautāju.
"Ja tu nebūtu iemetusi savu telefonu okeānā, tad pati varētu paskatīties." Harijs iesmējās. Es nesapratu kā viņš joprojām ir spējīgs saglabāt savu pozitivo attieksmi. Pēc visa, kam vinš pēdējā laikā ir izgājis cauri.
"Ir divdesmit pāri pieciem." viņa tēvs atbildēja.
Harija tēva miers par šo bēgšanu, mani joprojām padarīja mazliet uzmanīgu par to, ko es saku viņa klātbūtnē. Es nezināju kāpēc, jo tas taču bija Harija tēvs.
"Būtu laiks iet atpakaļ uz lidostu, nedrīkstam nokavēt lidmašīnu." atrāvos no malas un nopūtos, skumji pasmaidot.
čau, čau! Nospiežam zvaigznīti! :))
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
