Nogūlos Harijam blakus uz pa pusei izgulētā matrača, ko mēs spītīgi ignorējām. Negaidot ne brīdi ilgāk, viņš aplika roku ap manu vidukli un pievilka manu smalko ķermeni sev cieši klāt. Tajā pat momentā es sajutu viņa ķermeņa siltumu, ieelpoju puiša smaržu un visas manas problēmas uz brīdi izgaisa. Es nebiju bildusi ne vārda par savu sarunu ar Aleku; biju izturējusies tā, it kā viss būtu kā parasti. Tomēr manas smadzenes bija strādājušas papildus maiņu, cenšoties izdomāt veidu kā dabūt mūs prom. Bet vai vispār bija kāds variants, kā mums tikt prom? Maikls bija pietiekami gudrs, lai visu šo laiku turētu mūs visus rokas stiepiena attālumā. Visu vakaru es tik ļoti viņam biju gribējusi izstāstīt par manu un Aleka sarunu, bet vīrietis visu laiku bija mūs novērojis. Viņš to darīja pat tagad, tumsā. Es jutu viņa skatienu duramies man mugurā.
"Centies neaizmigt, man tev kas svarīgs jāizstāsta." iečukstēju puisim ausī cik klusi vien varēju. Man vairs nebija laika domāt par to, vai vajadzētu viņam to stāstīt vai nē, es biju gatava Harijam stāstīt it visu, man vairs nebija vēlmes neko slēpt.
Es zināju, ka viņš joprojām nav ticis pāri tam, ka es biju nevis Adelīna, bet gan Adelīna no "Melnās Rozes". Dažbrīd likās, ka puisis ir aizmirsis un piedevis manu pagātni, bet jau nākamajā sekundē, puisis bija pagriezis man muguru, un pat nevarēja paskatīties manās acīs.
Pat neredzot viņa seju, zināju, ka viņš pašlaik ir saraucis uzacis. Bet šajā brīdī es vairs neko nevarēju paskaidrot, jo atpakaļ istabā ienāca Aleks un nogūlās uz sava matrača netālu no mums, pagriezdamies uz mūsu pusi, lai varētu labāk novērot.
Skatījos Harija sejā, kamēr gaisma atkal bija ieslēgta, lai Luiss ar Lauru varētu iekārtoties uz saviem matračiem. Viņš bija tik perfekts. No segas apakšas izviku roku un lēni to uzliku uz puiša vaiga. Viņš aizvēra acis un viņa lūpas savilkās vieglā smaidā. Lēni, ar pirkstu galiem noglāstīju viņa vaigu, un viņa smaids palika platāks, vaigos gandrīz parādoties bedrītēm. Pati pasmaidot, iebakstīju viņam vaigā, un tagad jau viņš smaidīja pa īstam, pilnībā atsedzot manas tik ļoti iemīļotās bedrītes. Puisis beidzot atvēra savas brīnumskaistās acis. Es aši uzspiedu vieglu bučiņu uz viņa vaiga, kas lika mums abiem iesmieties.
"Tu esi tik perfekta." – viņš nočukstēja, kad vienkārši skatījāmies viens otram acīs. Šis bija viens no brīžiem, kuros man šķita, ka man viss ir piedots. Bet es zināju, ka tas nebūs ilgi.
Pasmaidīju. "Gribi tici, gribi nē, bet es to pašu domāju par tevi." Un tā bija taisnība. Es nevarēju iedomāties nevienu cilvēku, kas būtu pat par kripatiņu perfektāks, kā puisis, kas pašlaik gulēja man pretīm, cītīgi skatoties manās acīs.
Harijs mani pievilka vēl tuvāk, neskatoties uz to, ka tas gandrīz nebija iespējams. Es aizvēru acis, jau zinādama, ka sekos skūpsts.
"Lūdzu, beidzat čāpstināties un ejat gulēt." – Luisa balss mūs pārtrauca.
Es pacēlu galvu, lai paskatītos uz puisi, kas gulēja netālu no mums. – "Man liekas, ka tev skauž." – mazliet iesmējos. Es zināju, ka ar Luisu varēju jokot. Viņš bija man piedevis diezgan ātri. Varbūt 'piedevis' nebija pareizais vārds, ko lietot. Viņš bija pievēris acis uz manu pagātni. Un par to es viņam biju bezgalīgi pateicīga.
Beidzot arī Laura bija gatava gulēšanai. Viņa noslēdza gaismu un es klausījos, kā meitene ieritinās savā gultasvietā.
"Man nevis tikai liekas, bet es deru, ka viņam skauž." – otras meitenes balss pievienojās sarunai. "Viņš nav saņēmis sievietes uzmanību jau vairākus gadus. Un es to sieviešu vietā būtu pagriezusi viņam muguru tik pat ātri." Laura ķircināja puisi. Bet es zināju, ka viņš to izbauda. Luisam patika uzmanība.
"Labi, viss. Tā jau ir sazvērestība. Ejam gulēt." – izklausījās, ka Luiss uzmet lūpu, kas lika mums visiem, izņemot Aleku, iesmieties. Gaisotne mūsu patverūmā bija patīkama. Tā likās visiem, izņemot mani. Es biju vienīgā, kas zināja par Maiklu un briesmām, kas mums draud.
"Luiss, tāpēc tev ir slapjie sapņi?" – atcerējos, ka šorīt viņa matracis bija slapjšs, kaut gan tas bija dēļ ūdens, tas netraucēja mums pārējiem uzjautrināties.
"Adelīn, ja es jau nebūtu iekārtojusies, es tev paspiestu roku." – Laura iespurdzās. – „To es izdarīšu rīt."
"Blondīnīt, atriebība ir salda, un tu jau to zini." - Luiss miegainā balsī nomurmināja.
"Mēs abi zinām, ka es spētu Tavu atriebības mēģinājumu atraidīt trīs sekunžu laikā, mīļais." Pasmējos, liekot Luisam nomurmināt kaut ko nesaprotamu, liekot man mazliet iesmieties.
Apgūlos ar seju pret Hariju, un vienkārši skatījos viņa sejā, kaut arī tumsā neko daudz nevarēja redzēt. Ar viņu kopā es jutos mierīgi, puisim piemita kaut kas, kas lika manai sirdij samazināt ātrumu un prātam atslēgties no visa uz pavisam īsu brīdi.
***
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, bet Aleks beidzot bija aizmidzis, vismaz viņa elpošanas ātrums un ritms bija mainījies. Es piebakstīju Harijam, un mēs klusām izgājām ārā.
"Harij, Aleks nav tavs tēvs." – tāpāt kā vīrietis iepriekš man, es puisim to paziņoju bez liekām ievadrunām, jo tām īsti nav laika. – "Viņš man pats to pateica."
Puisis neizskatījās pārāk pārsteigts. Šķita, ka viņš bija par to domājis jau kādu laiku, pie sevis apspriežot visus par un pret, visus iespējamos variantus.
"Es nojautu." – viņš skumji ieskatījās man acīs, un es viņu uzreiz apskāvu, liekot puiša rokām automātiski saslēgties ap manu vidukli. – "Bet kas tad ir mans tēvs?"
"Es nezinu." – ieskatījos viņa acīs. – "Bet Aleks ir mans tēvs, un viņš zin par Maiklu, un grib, lai mēs tur atgriežamies. Visi. Visu šo laiku, viņš strādāja ar Maiklu. Es nezinu, kas viņus saista, varbūt Maiklam ir kāda svarīga informācija, ko Aleks nevēlas publiski izteikt. Es nezinu, bet mums ir jārīkojas. Un ātri."
Harijs man vairs neatbildēja, tikai ar šausmu izteiksmi sejā, skatījās uz mani. Viņš iebrauca ar rokām matos un notupās zemē. Es zināju, ka mab vajadzeja šos jaunumus puisim pasniegt mazliet savādāk, bet man nebija laika apdomāt visas iespējas. Es nespēju uzteikt vārdos, cik nobijusies es biju.
"Neuztraucies, mēs kaut ko izdomāsim." – centos viņu mierināt, bet es nezināju, kuru es centos apmānīt. Nekas nebūs labi.
"Es zinu, kas mums jādara." – viņa zaļās acis iemirdzējās satraukumā. – "Tiksim no viņa vaļā. Tagad. Mums vairs var nebūt citas iespējas."
"Harij? Ko Tu ar to domā?" Manā balsī ievijās satraukums.
"Tev joprojām ir tā pistole, vai ne?" Es piekrītoši pamāju, ievelkot dziļu elpu. "Tad liec to lietā."
Es šokēta turpināju skatīties puiša sejā, līdz sapratu, ka viņam ir taisnība. Viņš pacietīgi gaidīja manu atbildi, līdz es piekrītoši pamāju. Mēs tiksim vaļā no Aleka uz visiem laikiem.
Šis stāsts lēni tuvojas beigām! Ceru, ka izbaudīji vienu no pēdējām nodaļām.
Atceramies nospiest zvaigznīti un atstāt kādu komentāru, mīļie!
Bučas, mīlu
- Katrīna
STAI LEGGENDO
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
